liepajniekiem.lv
Veselības ministrijas īpašums
Lai sāktu stāstīt par šo auto, jāpievēršas vēsturei, viņš norāda. Pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienībā, visās “brālīgajās republikās”, arī Latvijā, bija ļoti daudz kara invalīdu.
Daudziem bija kustību traucējumi, kājas ievainotas vai zaudētas. Radās vajadzība pēc speciāla transporta. Līdzīgs kara invalīdiem ticis radīts arī Anglijā.
Automašīnas ražoja Serpuhovas rūpnīca Krievijā. No sākuma tas bija trīsriteņu motocikls bez jumta, īpatnējs. Pirmais bija ar motocikla motoru, mazjaudīgs, ap četriem zirgspēkiem.
“Protams, tas nevarēja apmierināt vajadzības. Pēc tam domāja, ka jārada četru riteņu braucamais, bet ar rokas vadību.
Izgatavoja “SMZ S-3A”, kas tautā pazīstama kā “morgunovka” – ar brezenta jumtu un apaļo priekšu, maziņa divvietīga “vabolīte”. Tāda bija mana tēva paziņam Hadasēvičam, esmu ar to braucis. Gribēju tādu dabūt, bet nevarēju,” stāsta Andris.
Interesanti, ka šīs automašīnas nepiederēja cilvēkiem, bet Veselības ministrijai, kas tās invalīdiem piešķīra lietošanā uz pieciem gadiem. Pēc šī termiņa obligāti izsniedza citu – jaunu.
“Ja cilvēks aktīvi brauca, maza tilpuma motoram ātri izbeidzās resurss.
Nevis mainīja motoru, bet visu mašīnu,”
uzsver A. Kūla.

“S-3D” mašīnas sāka ražot 1967. gadā, pārejot uz automobiļiem, ko varētu lietot arī ziemas apstākļos. Vēlāk sāka izmantot “ZAZ” ar rokas vadību.
“Onkuļi, kurus es zināju, teica, ka šis viņiem labāk patika. Ja esi ietrenējies, var vieglāk tehniski apkopt, tāpat invalīdam liels ātrums nav tik svarīgs, galvenais, lai viņš varētu pārvietoties,” pastāsta A. Kūla.
Viņa mašīna ir samērā jauna, saražota jau pēc Padomju Savienības sairuma.
Tajā atrodas oriģinālais motocikla “IŽ” viencilindra motors.
“Puiši man saka, lai pārtaisu, uzlieku kaut ko jaudīgāku, bet es gribu saglabāt tādu, kāds bija oriģinālā. Tāpat nedomāju pārtaisīt uz kājas vadību.
Kad saira PSRS, šīs mašīnas iegādājās nevis invalīdi, bet entuziasti, kuri tās pārbūvēja par mazām sacīkšu mašīnītēm – bagijiem.
Mans mērķis ir saglabāt vēsturisko statusu,”
pauž saimnieks.
A. Kūla interesējas un seko līdzi mazo mašīnu gaitām, zina, ka šos auto Krievijā vairs neražo.
Serpuhovas rūpnīcu mēģināja pielāgot biznesa vajadzībām un ražot tādu mazu džipiņu, kas varētu braukt pa bezceļiem. Ārzemju firmas neatbalstīja, un viss pajuka.
Paskriet uz visiem 60
Šim modelim bija vairākas variācijas sānu lukturiem. Pirmajās modifikācijās bija apaļie, bet šim ir četrkantīgie.
Pēc grāmatas, “S-3D” var attīstīt 50 km/h ātrumu, taču Andris izspiedis visus 60. Bieži un ilgi tā izpausties nedrīkst, jo mašīnai ir gaisa dzesēšana, dzinējs ātri pārkarst.
Tikai šai padomju automašīnai bija starta poga. Parasti pagriež atslēgu un motors iedarbojas, bet šai mašīnai ne – tikai iedegas gaismiņas panelī. Jānospiež melnā starta poga, un tad iedarbojas dzinējs.
Andra auto nav saglabājies rokas starteris, ar ko uzstartēt, ja akumulators izlādējies.
“Tā ir svira, ko lietoja kā kurbuli. Vecie cilvēki parasti sviru nelietoja, jo tam tomēr vajadzīgs spēks. Tāpēc to montēja nost, tāpat kā iekšējo apsildes krāsniņu no priekšas, jo tā ir ugunsnedroša.
Bišķiņ nepieskati, un jau mašīna var aizdegties.
Pa ziemu ar šiem auto šā vai tā centās nebraukt, jo riteņi šauri. Radzes bija taisītas tā, lai varētu braukt arī ziemā, tomēr parasti tad nelietoja,” izstāsta A. Kūla.

Kāda tad ir rokas vadība? “Uz stūres atrodas sajūgs, tie ir tie lielie loki. Augstāk ir tādi kā ragi, tā ir gāze. Izspiež sajūgu, ieliek pirmajā ātrumā, lēnām laiž vaļā un brauc.
Pārnesumu pārslēgs ir vienkāršs kā motociklam – uz priekšu un pēc tam pārējie trīs ātrumi atpakaļ,” viņš skaidro.
Andrim nekas tur nešķiet sarežģīti, jo pirmā mašīna, ar kuru sācis patstāvīgi braukt, bijusi tieši šāda.
“No sākuma bija jocīgi, bet mēs laukos braucām ar mopēdiem un motorolleriem, kam bija tikai rokas vadība, tad man šis likās tuvāks un saprotamāks. Esmu pieradis, un liekas tikpat ērts. Vienīgi jāatceras, ka nav jābremzē ar kāju, bet ar roku,” stāsta saimnieks.
“Man nekad nav gribējies kaut ko ļoti lielu un spēcīgu, ar ko var lielus ātrumus attīstīt un skriet galvu saķēris.
Ar šo arī var paskriet – visi 60, pilnīgi pietiekoši!”
No nopietnākiem remontiem ticis mainīts bremžu šķidrums un bremžu caurulītes savienojošās gumijas daļas, jo tās izgāja no ierindas un vienu brīdi auto bija bez bremzēm. Varēja bremzēt tikai ar stāvbremzi.
Instrukcijā rakstīts, ka stāvbremze kustībā lietojama kā bremze tikai ļoti atsevišķos gadījumos. Nav ieteicams, jo tā ir mehāniskā, uz trosēm, nevis hidrauliskā. Var kaut kas satrūkt, ja regulāri tā darīs.
Kā katram auto, arī šim ir logu tīrītāji, tāpat aparātiņš, kas spricē šķidrumu, tikai to vēl Andris nav sataisījis. “S-3D” nav paredzēti āra spoguļi.
“Onkuļi reizēm tos lika paši. Ir iekšā viens spogulis, auto taču ir kā stikla būrītis. Padomju laikā tik intensīva satiksme nebija, pilnīgi pietiek paskatīties. Citreiz uzlika arī augšējās bremzes gaismas, jo mašīna maza.
Cilvēkam, kurš man šo atdeva, reiz liels džips iebraucis pakaļā, jo nav redzējis bremžu uguņus,” atklāj A. Kūla.
Pagriezieni jāizslēdz
Šis viņam ir jau trešais invalīdu vāģis, uzdāvināts 2016. gadā.
“Pirms tam bija tāda pati balta, bet tai bija defekts, bija sista. Nevarēja sataisīt, tad bija jāieliek lieli līdzekļi. Bija arī sarkana, bet izrūsējusi, vajadzēja demontēt,” pastāsta A. Kūla.
Īstenībā virsbūve šiem auto stipri nerūsējot.
“Rūsa iemetās pie mūsu apstākļiem, kad ziemās kaisa sāli. Rūsē apakšējie spārni, manējam ne stipri. Dabūju sagatavot sezonai, nedaudz pārmetināt, bet tur nekas nebija darīts no 1993. gada. Motoru iedevu speciālistam, lai pārliek virzuļgredzenus, tagad nav nekādu problēmu,” viņš priecājas.
Šie auto bija ļoti vienkārši, un cilvēks, kuram ir kaut nedaudz tehniskās domāšanas, ļoti viegli tika ar to galā.
“Man tehniskās domāšanas nav, bet arī es ar to tieku galā.
Nevaru cilindrus nomainīt, jāvēršas pie speciālistiem, bet tad, kad bija aizsērējusi izpūtēja kārba, nomainīju pats,” lepojas Andris.

Oriģinālo dermatīna salonu nācās pārvilkt, jo vecais materiāls jau bija pagalam. Uz paneļa – absolūts minimālisms, bet Andrim tieši tā patīk.
“Ir spidometrs, redzu, vai ir neitrālajā vai ātrumā, to parāda sarkana lampiņa. Problēmas ir ar pagriezienu lampiņām, jo tās neizslēdzas, kad pagriež stūri taisni, bet jāatceras pašam izslēgt. Citreiz aizmirstas, un mirgo.
Numurzīmei vieta paredzēta tikai aizmugurē. Kad man prasa, kur numurs, es saku, lai paskatās tur,” viņš nosmej.
Ikdienā ar šo auto A. Kūla nebraukā, saudzē.
“Piedalos pasākumos, pagājušajā gadā Karostā bija vēsturisko spēkratu rallijs. Lietoju parādēs un Liepājas antīko automobiļu kluba norisēs, jo viņi vienmēr zvana un aicina piedalīties. Beidzamais izbrauciens bija Grobiņas svētkos 25. maijā. Nedaudz izbraucu arī tāpat, jo motoram ir jākustas, citādi var būt problēmas.
Jā, uz Grobiņu pa lielo šoseju ar 50 – ja kādam nepatīk, mašīna ir šaura un var pabraukt garām,”
viņš atzīmē.
Lielos gabalos gan šīs mašīnas īpašnieki vedot ar treileri, tāpat vecos motociklus. Gadi tomēr ir, pret tiem jāizturas saudzīgi.
Šādu auto nav daudz, Andris zina, ka vēl Grobiņā ir “morgunovka”.
Policiju apbrauc pa ietvi
Mašīnai ir vārds Purkšķis trakā motora trokšņa dēļ. Kolēģi to saucot solīdāk – Tarkšķis. Darbabiedri reiz Andri izjokojuši – stāvvietā sagriezuši auto šķērsām.
“Pienācu, pacēlu aiz aizmugures un sagriezu atpakaļ. Viņi pa logiem lūrēja, ko es darīšu. Reiz, kad bijām aizbraukuši uz Jūrmalu, puikas bija auto pastūmuši nedaudz tālāk,” viņš nosmaida.
Andrim bijis piedzīvojums ar policiju. “Biju aizbraucis mazgāt, pēc mazgāšanas aizmirsu ieslēgt lukturus. Braucu un skatos, ka tuvojas policija, apdzen mani un nez kāpēc aizšķērso ielu.
Domāju, kas viņiem ir noticis?! Es viņus pa ietvi apbraucu. To viņi laikam nebija gaidījuši.
Aizbraucu līdz savām mājām, apstājos, šie man piebrauc klāt un saka, ka es esot valstij 30 naudiņas parādā. Atvainojos, un man tikai pakratīja ar pirkstu, lai tā vairs nedaru,” atklāj braucējs.
Spēkratam reizi divos gados jāiet tehniskā apskate. “Izbrāķēja, jo nebiju piestiprinājis akumulatoru, kā vajag. Tā būtu taisnība, bet otrs – lukturi neatbilstot.
Aizbraucu pie vīriem, kuri regulē lukturus, un viņi lika apskatē pateikt, ka tas taču ir padomju standarts, nevarēs citādi dabūt. Viss bija normāli, laikam viņi bija sapratuši, kas un kā,” stāsta Andris.
Cik ilgi Purkšķis noturēsies? “Atkarīgs no tā, kā es viņu kopšu. Kopju un netaisos pārdot, lai gan bija gatavi pirkt.
Kā kādreiz teica mans tēvs – manam mūžam pietiks,”
saka A. Kūla.

Eiropas valstīs kolekcionāri esot gatavi maksāt par padomju auto desmit līdz divdesmit tūkstošus eiro.
Savādi, bet dāvinātā mašīna nav uz Andra vārda, jo tai nebija īpašnieka.
“Vairākas reizes vērsos tiesā, lai atzīst to par manu auto, tomēr neatzina. Policijā apstiprināja, ka mašīna nav zagta. Tomēr skaitos tikai turētājs, bet īpašnieks tehniskajā pasē ir ierakstīts – nezināms,” viņš pastāsta.
Andra Kūlas Purkšķis
- “SMZ S-3D”
- 1993. izl. g.
- 2023. gadā piešķirts vēsturiskā spēkrata statuss.
- Rokas vadība.
- Divas vietas.
- Motocikla “IŽ” viencilindra motors, 360 cm3, 12 ZS.
- Maksimālais ātrums 50–60 km/h.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.