liepajniekiem.lv
Jāpierāda, ka var
Uzreiz pamanāms, ka stūre ir labajā pusē. Šie auto nekad nav bijuši paredzēti Eiropai, tos nedrīkst pārtaisīt un pārlikt vadības ierīces kreisajā pusē.
Mašīnām, kas ražotas gan Japānas vai Lielbritānijas, gan Eiropas tirgum, to darīt atļauts. Ja “Skyline” pārliks stūri, to nekad vairs nepiereģistrēs, jo CSDD lieliski zina, ka šim auto tādas lietas mainīt nedrīkst.
Aivis tikko izgājis cauri automašīnas reģistrācijas procesam un veicis tehnisko apskati. “Tāpēc tur ir kameras, ekrāns.
Daudzi domā, ka Latvijā nevar pastāvīgi reģistrēt mašīnas ar stūri labajā pusē, taču tā nav,”
viņš uzsver.
Pašam vairs neesot nekādas atšķirības – paskatās, kurā pusē stūre, kāpj un brauc.
“Agrāk, kad braucu no Īrijas uz Latviju atvaļinājumā, bija jāpārslēdzas, kura pusē ir stūre. Apdzīšana ir pagrūtāka, bet tur palīdz kamera, kas rāda kreisajā pusē notiekošo, it kā pats tur sēdētu,” viņš stāsta.
Aivis gan neteiktu, ka šī ir līdz galam labi izdomāta sistēma, un pats ierīkotu citādi.
“Kāpēc tik liela kamera jāizmanto, kā šī, tāda žoga kamera? Ja būtu mazāka un augstāk novietota, būtu daudz labāks skats.
Tie, kas sistēmu izdomājuši, paši ar to nav braukuši,” saka auto īpašnieks.
Tumsā arī neko redzēt nevarot. Pats neko uzlabot nevar, lai būtu ērtāk un drošāk, tad auto nepiereģistrētu. Latvijā ir tikai viena firma, kuras sistēmu komplekts ir sertificēts.
Agrāk daudzas firmas tirgojušas jebkādus vadus, monitorus, tāpēc arī CSDD neņēma pretī pārveidojumus, kas neatbilda viņu standartiem.
Tagad Latgalē ir kompānija, kas savākusi pilnu komplektu, kurā viss ir oficiāli sertificēts un licencēts, CSDD nevar nepieņemt. Galvenais, pareizā vietā jāuzstāda automašīnā.
Tik daudz neērtību un noņemšanās. Kāpēc tad tieši šī mašīna? Aivis teic, ka viņam esot tāds darbs un hobijs – gadiem taisa un pārtaisa mašīnas.
Viņaprāt, arī tiekot sniegts pārāk daudz nepatiesas un neprecīzas informācijas, cilvēki kaut kur kaut ko dzirdējuši, ka nedrīkst ne šo, ne to. Ja iedziļinās un saprot loģiku, tad visu var izdarīt.
Aivis esot spītīgs uz tādām lietām un vēlas pierādīt, ka var.
Līdz pēdējai skrūvītei
Automašīna pirkta izsolē Japānā, bija sista. “Man bija doma nopirkt bojātu automašīnu lētāk, jo zināju, ka pārtaisīšu un nebūs vajadzīgas daudzas detaļas, kas ir parastam modelim. “Skyline” ir trīs modeļi – “GT”, “GT-P” un “GT-R”, kas ir sporta modelis, dārgākais un jaudīgākais.
Gribēju parasto modeli pārtaisīt par “GT-R”, jo tam atšķiras spārni priekšā un aizmugurē, buferi, motors citāds. Tāpēc
izārdīju līdz pēdējai skrūvītei un sapirku detaļas no sporta modeļa.
No malas varbūt to neredz, bet mašīnas vērtība nu ir pavisam cita. Japānas mašīnām ir tā, ka ar katru detaļu, ko liek klāt, vērtība palielinās. Nav kā ar “BMW”, ko no parastā pārtaisi par sporta modeli, bet nevienu tas baigi neinteresē,” atklāj Aivis.
Var nopirkt “Skyline” arī “4 x 4” versijā, bet tas viņam neesot interesanti.
Lielajos remontos aizgāja pusotrs gads. Lielākā daļa detaļu bija jāpasūta no Japānas, jāgaida, kamēr tiek nokmplektēts konteiners, jo pa vienai sūtīšana ir ļoti dārga. Reizēm tas var aizņemt pusgadu.
Vēl detaļas pirktas Anglijā un Īrijā, jo Latvijā šim auto neko nevar dabūt, ja nu vienīgi no “Nissan” dīleriem, lai arī šī ir veca mašīna.
To arī daudzi cilvēki nezinot, ka pat vecām automašīnām dīleri piedāvā detaļas un pat par labāku cenu nekā tirgū.
Nopirktais spēkrats bija melns, bet pārkrāsots zils – “Skyline” vispopulārākajā krāsā, kas patīk arī Aivim un atbilst automobilim filmā “Ātrs un bez žēlastības”.
Uzdzītie zirgspēki neesot maksimums, bet drošs variants, lai varētu normāli braukt pa pilsētu.
“Jo vairāk zirgspēku, jo grūtāk braukt lēnām, vajag daudz degvielas, mašīna raustās.
Šis ir zelta vidusceļš, lai mašīna būtu gan ātra, gan pa pilsētu varētu braukt,” saka saimnieks.
No ekonomijas viedokļa, protams, šis neesot izdevīgs auto, bet katru dienu jau nebrauc. Tādām mašīnām nerēķina degvielu. Svarīga ir bauda un emocijas, ko sagādā braukšana.
Skrējās ar lidmašīnu
Aivis izsolēs meklējis tieši šādu auto. “Daudziem tā ir sapņu un kulta mašīna. Man bijušas daudz un dažādas automašīnas. Patīk braukt un saprast, kāda kura ir, pārtaisīt un uzlabot.
Šo es sauktu par vienu no ikoniskākajām, tā ir superreta.
Tās ražoja tikai no 1998. gada līdz 2001. gada beigām. Pat Eiropā to nav daudz. Aizvedot uz izstādi, daudzi cilvēki sāk ar to, ka dzīvē nav tādu redzējuši. Cik esmu bijis lielās izstādēs Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, nevienam nav tādas. Tāpēc jau pārtaisu, lai nav tā, ka divas vienādas mašīnas brauc pa ielu.
Vienmēr esmu pārtaisījis jebkuru automašīnu, ko nopērku un braucu. Lai izskatās tā, kā es to redzu. Arī ar klientu automašīnām tā daru,” viņš stāsta.
Par “Skyline” pārdošanu apvaicājoties daudzi, taču cena Latvijai esot ļoti liela.
“Novērtēju to uz 85–90 tūkstošiem eiro.
Jo oriģinālo “GT-R” modeļu cena sākas no 150 līdz 180 tūkstošiem un uz augšu. Ja arī kāds būtu ar mieru maksāt, nezinu, vai vēlos pārdot, jo nākamgad tā jau būs dārgāka. Ar katru gadu aug vērtība. Labāk nekā noguldījums bankā.
No mana skatpunkta tā ir par 50 procentiem pabeigta, tur vienmēr var vēl kaut ko darīt. Salonu gribas pāršūt, vēl kādas detaļas ielikt. Darbs pie tās nekad nebeidzas, mūžīgais stāsts,” pauž Aivis.
Liepājas aviošovā Aivis ar “Skyline” skrējās ar lidmašīnu. Par to viņam garāžā pie sienas ir pateicība.
“Tas vairāk bija šova dēļ. Idejiski jau vinnēja lidmašīna ar 400 km/h. Man izdevās sasniegt ap 250 km/h, bet tur jau tikai nepilni divi kilometri garš skrejceļš. Vinnēts daudzos autošovos, un šim nolūkam mašīna arī paredzēta.
Cilvēki demonstrē skaistas mašīnas, kuras ir vērts parādīt un par kurām nav jākaunas.
Katrās brīvdienās visu vasaru uz šoviem braucu,” viņš pastāsta.
Tepat uz Klaipēdu braucis pats, bet uz tālākiem galamērķiem mašīnu ved ar treileri, kas ir daudz drošāk un izdevīgāk.
Ielās uzmanības Aivim tiekot daudz. Viņam ir savs “YouTube” kanāls, kurā rāda, kā pārtaisījis auto. Daudzi cilvēki šo mašīnu pazīst.
“Tāpēc arī tik daudz visur dodos un piedalos, lai cilvēki zina. Daudziem tā ir sapņu mašīna, ko gribējuši redzēt, bet Latvijā nav tādu iespēju. Maksimāli vedu visur, kurp vien varu, lai sagādātu citiem prieku paskatīties, kā tā izskatās,” saka īpašnieks.
Cilvēkiem patīk, kad satiksmē parādās kas cits, nevis tikai ierastās mašīnas.
“Ik pa laikam izbraucu, izmetu dažus aplīšus ar ģimeni. Ja man ir slikts garastāvoklis, tad izbraucu ar šo mašīnu, uzreiz jūtos daudz labāk,”
atzīst Aivis.
Lai novērtētu braukšanas kvalitāti, esot jābūt cilvēkam, kas visu mūžu ar mašīnām nodarbojas. Šī mašīna vairs nav tikai parasts pārvietošanās līdzeklis.
“Ja es būtu to vienkārši nopircis, kā kolekcionāri dara, tā, man liekas, būtu atšķirīga sajūta. Bet es to esmu no A līdz Z stellējis, visu pats darījis. Tas ir gandarījums,” viņš saka.
No hobija uz biznesu
Protams, 1998. gada auto nav nekādu mūslaikos ierastu ekstru un asistentu, bet A. Sveilis uzskata, ka tas arī nav vajadzīgs.
“Šādās automašīnās viss ir diezgan primitīvi. Ir bijis kondicionieris, bet es to izņēmu. Gribēju, lai šī būtu kārtīga sporta mašīna – cieta un skaļa. Tas rada emocijas. Nav tā, ka mašīna ir neērta, nav ne vainas, man tas liekas normāli.
Cits iekāptu un teiktu, ka tādā taču nevar nekur braukt,”
smejas saimnieks.
Ikdienā mašīna pārsvarā stāv garāžā. Maz brauktai, aprūpētai un koptai, tai nekas slikts nenotiek. Turklāt “Skyline” ir tik populāras, ka tām pat ražo jaunas detaļas.
Lielā mīlestība pret mašīnām un vēlme kaut ko ar tām darīt Aivim esot no bērnības.
“Pirmo mašīnu jau nopirku 7. klasē. Tēvam patika mašīnas, tā tas aizgāja, ka tehnika vienmēr interesējusi. Tāpēc sāku ar to nodarboties. Strādāju par metinātāju, sāku turpat pie mājām pirkt, labot un pārdot automašīnas,” viņš pastāsta.
Dzīvojot Īrijā, sācis restaurēt auto un pārdot. Tas no hobija pārvērtās par biznesu, ko turpināja pēc atgriešanās Latvijā. Braukt mājās pamudinājusi pārapdzīvotība.
“Kad aizbraucām, bērnam bija divi gadi, otrs piedzima tur. Dzīvojām normāli, bija īrēts dzīvoklis. Nebija domas atgriezties, jo bērniem skola, bijām iedzīvojušies. Kad radās iespēja, nopirku dzīvokli Latvijā ar domu, lai stāv, noderēs,” atklāj A. Sveilis.
Ap to laiku Īrijā ģimenei uzteica dzīvokli, jo saimnieks gribēja to pārdot. Lai cik dārga arī būtu īre, dzīvokli atrast nebija iespējams, to fiziski vienkārši nebija.
Sieva teikusi, ka varbūt tā ir zīme, ka jābrauc atpakaļ uz Latviju.
Aivis palicis gadu ilgāk, lai nebūtu uzreiz jāpamet bizness. Pāris mēnešus pirms atgriešanās noīrējis servisa vietu Liepājā.
“Vienmēr esmu zinājis – jebkurā valstī būs labi, ja kaut ko darīsi,”
viņš atzīmē.
Pakalpojumi esot pieprasīti, sūdzēties nevar. Daudz mašīnu sūta šurp no Norvēģijas, Zviedrijas, Īrijas, tie ir pilnas restaurācijas projekti. Darīt to, kas patīk, esot citādi, nekā iet uz darbu, lai tikai nopelnītu naudu.
“Daudziem automašīnas nav tikai automašīnas. Vecās mašīnas pārsvarā jau ir diezgan sliktā stāvoklī, bet cilvēkiem tās ir sentiments. Viņi var atļauties tērēt naudu, lai sakārtotu auto un izmantotu,” saka restaurators.
Šai garāžā ir taisītas daudzas ekskluzīvas pērles, pat Latvijā nezināmas mašīnas. Tomēr pie Aivja varot vest arī parastas automašīnas, galvenais, lai īpašnieks zina, ko grib, un lai viņam tam būtu budžets.
Aivja Sveiļa “Nissan Skyline”
- 1998. gada izlaidums.
- AB-26 2,6 l benzīna dzinējs.
- 627 ZS.
- Patēriņš: 25–30 l/100.
- Aizmugures piedziņa.
- Piecu pakāpju manuālā kārba.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
