liepajniekiem.lv
Jā, jā, jūs izlasījāt pareizi! Šis auto pirms dažiem gadiem izgatavots lauku sētā Sakas pagastā.
Lai veclaicīgi izskatās
Miks aizstūrē automašīnu līdz ziedošajiem rododendriem, kur fotogrāfijās tā labi izskatīsies, jo pagalmā ar to konkurē citi Roberta meistarojumi un iegādāta tehnika.
Bez evakuatora neiztikt, ja melnais dampis jāaizved uz kādu pasākumu. Pats tas brauc itin labi un ņipri, problēma tāda, ka pašdarinātus spēkratus Latvijā nevar reģistrēt. Līdz ar to iekļauties ceļu satiksmē būtu likuma pārkāpums.
Turklāt vēl jārēķinās ar zilu dūmu mākoni un traku troksni no astoņām caurulēm.
“Šis ir “GAZ 53”, V8 motors, benzīnnieks. Mēs jau te fantazējam, ka vajadzētu ziliņa motoru uztaisīt, lai ir vēl interesantāk,” saka Miks.
“Idejas ir, tikai laika nav, un enerģiju tam visam vajag.”
Dēls bīda tēvu stāstīt par melno zvēru, jo pats jau tikai palīdzot.
“Radās brīvāks laiks. Ne pavisam brīvs, bet tā, ka ir iespēja kaut ko darīt,” R. Putniņš skaidro, kā aizsākusies mašīnas būvēšana.
“Kad biju maziņš, es tāda veida mašīnītes zīmēju,” viņš pastāsta.
“Pēc līdzīga zīmējuma arī šis ir taisīts. Obligāta prasība bija, ka tam logam jābūt atvērtam uz priekšu. Tā, lai veclaicīgi izskatās.”
Priekšējais vējstikls ir divdaļīgs, un katru daļu var pacelt.
Melnajam auto šis tas iegādāts jauns, piemēram, rāmim kvadrātcaurules, logu stikli. Sēdekļus uzšuva Roberta sieva. Priekšā uzlikti apaļie traktora “T 150” lukturi, aizmugurē ir sarkanas gabarītu lampiņas no 70. gadu vācu šasijas, kas bremžu signāla funkcijas gan neveic.
“Tajos gados nebija,
šī ir parodija par 20. gadu beigām un 30. gadu sākumu. Tad ar roku rādīja pagriezienus, bāza pa logu ārā,”
smaidot saka Roberts.
Aizmugures durvīm atradis stiklu no padomju laika sekcijas skapīša ar spoguli – ar īpašu gravējumu vidū.
Radiatoru sadabūjis no armijnieku “UralZIS”.
“Kabīnes jumts ir traktora bāka, sagriezta četrās daļās, un pa vidu skārds ielikts. Daļa no motora līdz logiem ir no “GAZ 67”, tāds krievu bobiks bija, paplatināts. Tilti ir no “LT”, vācu “Volkswagen” kravas mašīnas, priekšējie, mazākie riteņi arī no tās pašas.
Aizmugurējie riteņi ir no autobusa “LAZ” riepām uz “GAZ 51″ diskiem, paplatinātiem. Priekšējā atspere ir no traktora piekabes, saīsināta,” Roberts uzskaita katru sastāvdaļu, kam atradis īsto vietu un pielietojumu.
Iespaidīgajam dzinējam ir astoņi cilindri, un katram savs izpūtējs.
Ideja aizgūta no amerikāņiem, kur šādi auto ir subkultūras daļa. Par pamatu ņemti 20.–30. gadu “Ford” automobiļi un līdzīgas tā laika ASV marku automašīnas, ar atsauci uz Bonijas un Klaida, gangsteru laikmetu.
“Ir Hot Rod kults, kur auto ir rūpīgāki, ar hromiem un spīdīgi, un tad ir šis – Rat Rod novirziens. Piemēram, noslīpē, nosit nost visu krāsu, lai virsbūve dabīgi sarūsē. Nedaudz šī kultūra ir arī Latvijā, lai gan nav ļoti populāra,” zina stāstīt M. Putniņš.
“Pie Amerikas lieluma un plašuma tā ir reāli masīva kultūra. Internets ir pilns ar tāda stila mašīnām, kuras cilvēki ir uzbūvējuši un brauc.
Es nezinu, kā viņi to dabū gatavu, bet tur pa ielām brauc, piedalās satiksmē. Tur būvē tādus monstrus! Vēl trakākus!”
Latvija ir salīdzinoši maza, šeit entuziasti katrs kaut ko taisa savā sētā, un kultūru grūti uzturēt, jo nekur ar šiem auto nevar aizbraukt, uzskata Miks.
“Visiem satikties un kopā apbraukt Latviju ir nereāli. Pirmajā krustojumā beigtos viss brauciens,” viņš saka.
Ar izturības rezervi
Darbs pie melnā brīnuma ildzis vairākus gadus, tiesa, ar pārtraukumiem. Pirmā vieta, uz kurieni uzbūvēto auto aizveda un parādīja skatītājiem, bija Karostas festivāls 2023. gadā, kad Ainārs Jermačenko rīkoja retro pasākumu.
“Visiem plati smaidi, lielas acis, neviens nesaprot, kas notiek,” cilvēku reakciju atceras M. Putniņš. “Skaņu noteikti varēja dzirdēt ne tikai Karostā, bet krietni tālāk.”
Pagājušajā gadā auto aizveda uz Pāvilostas svētkiem un retro pasākumu Grobiņā, šogad – uz Liepāju. “Paši organizējam, paši taisām šovu un rādām, ko mēs darām,” uzsver Miks.
“Šo kultūru grūti uzturēt, tomēr tepat mums ir cilvēki, kas kaut ko būvē un darās.
Mums laikam mentalitāte tāda, ka baigi ārā neejam un nerādām.”
Roberts piebilst, ka entuziasti to dara savam priekam, kaut vai sētā uztaisa pa traktoram.
“Tēva paziņa Pāvilostā laikam iedvesmojies un arī sācis taisīt savu braucamrīku. Vēl ir cilvēki, skaidrs, ka aizbraukt nekur viņi nevar, bet tā lieta patīk un rokas pasmērēt gribas. Galvenais, lai ikdienas rutīnā ir kāds prieks un var atšķaidīt vienmuļo dienu,” uzskata Miks.
Vai mašīnai, kas nekur tālu nebrauc, vispār var noteikt degvielas patēriņu? “Daudz,” smejas Miks.
Tagad uzlikta lielāka degvielas kanna ar 25 litru tilpumu, bet pērn Grobiņā brauca ar mazāku bāku, un dienas aktivitātēs un parādes braucienā desmit litri aizgāja. Šogad Liepājā parādes aplis bija vien divi kilometri, tur jau tikai uzsilt paspēj.
“Motors nevienmērīgi sadala degmaisījumu, pārlejas, benzīnu bišķiņ izpūš ārā, līdz ar to patēriņš adekvāts, kā tam vajadzētu būt,” stāsta M. Putniņš.
Roberts atceras, ka “pēc papīriem” vēsturiskajam gazika dzinējam patēriņš bija 25 litri uz simt kilometriem.
“Klusinātāja trūkums,” Roberts uzjautrinās par jautājumu, kāpēc dzinēja troksni var dzirdēt pa visu pagastu. Tāds risinājums izraudzīts apzināti.
“Paņemtas santehnikas caurules, sametinātas kopā. Katram cilindram savs skurstenis, jo diametrs ir diezgan iespaidīgs. Kopā rada helikoptera trokšņa efektu,” klāsta Miks.
Tā neesot, ka, divus kilometrus nobraucis, šoferis pats traks paliek no tā blarkšķa, jo skaņa izplūstot apkārtējā vidē, un stiprāk to dzird apkārtējie. Sadaļu par izmešiem – “to mēs izlaižam”.
Pie aizmugures durvīm piestiprinātajā “Sūdzību un ierosinājumu kastītē” neviens neko nav iemetis. Varbūt jāpielabo uzraksts, papildinot ar “Ziedojumi benzīnam”, vīri nosmejas.
Kastīte pirms daudziem gadiem bijusi novietota Liepājas–Ventspils dzelzceļa Mežaines stacijas uzgaidāmajā telpā. Apakšā bijusi aizplombēta, lai stacijas darbinieki sūdzības neķeksētu ārā.
Auto vadāms samērā viegli, pagriezt var, bet, lai apgrieztu, muskuļi jāuzaudzē. Miks stāsta, ka sākotnējā doma bijusi sataisīt tā, lai ar vienu pirkstu var griezt, bet tik labi vēl nav, jāpilnveido.
“Kā parasts automobilis – ātruma pārslēgs, trīs pedāļi, stūre,”
saka M. Putniņš.
Ātrumkārbai – četri pārnesumi. “Tas ir autobūves uzskates līdzeklis, te ir visas pamatlietas un var saprast pamatprincipus,” viņš pauž.
Mašīna, tāpat kā Rīga, nekad nav gatava. Ir doma iebūvēt arī aizmugurējos sēdekļus un uzlikt uz jumta bagāžnieka alumīnija aviācijas benzīnbāku, lai interesantāk izskatās, bet tam pagaidām pietrūcis laika.
Vienmēr var kaut ko pilnveidot, ja ir iedvesma, zina Miks un Roberts. Lūzis un bojājies nekas vēl nav, jo nebrauc jau tik daudz, turklāt viss uztaisīts ar izturības rezervi.
Frankenšteinu meistars
“YouTube” kanālā “Tehnokrāti” var noskatīties video gan par šī auto tapšanu, gan par citu tehniku. Sākuši filmēt pirms vairākiem gadiem tīri prieka pēc, un saradušies skatītāji.
Ģimenes pasākumos, dzimšanas dienās allaž klātesoša ir kāda tehnika, arī melno monstru nodemonstrē viesiem.
“Tas ir papildinošais efekts. Ne katrā zaļumballē vai dzimšanas dienas ballītē var izbraukt ar retro spēkratu, tas ir kaut kas citādāks un arī interesanti.
Ja sākumā ir baigā skepse par visiem šiem aparātiem, tad beigās jau redz, ka darbojas un pat brauc. Un tad ir tā – o, bet tas ir paštaisīts?
Retais to uzdrīkstas iedomāties. Visi prasa – kāds gads, kur tāda ražota, vai tā ir no Amerikas?” smejas M. Putniņš.
Kad pastāsta, ka automašīna uztaisīta lauku sētā, 40 kilometrus no Liepājas, visi brīnās, jo cilvēki jau parasti mājās netaisa mašīnas, bieži vien arī neko neskrūvē, bet brauc uz servisu.
“Re, kur vēl viens monstrs, riktīgs frankenšteins,” Miks smejot rāda uz tehnikas vienību, kas ar savu izskatu teju liek uzsprāgt smadzenēm.
Virs kāpurķēdēm padomju laiku smagā auto kabīne, priekšā piekabināta šķūre!
Roberts atklāj sastāvu – apakšā traktors, augšā “ZIL” kabīne un gazika priekša. “Tas ir “mežakaķis”, baļķu izvilkšanai domāts traktors,” viņš saka.
Baļķus ar vinču pievilka klāt, uzvilka uz platformas un vilka ārā no meža līdz ceļam. Frankenšteins tagad strādā mājās, nesen Roberts ar to izlīdzinājis zemi. Ziemā sniegu izstumj.
“Un te ir vēl pāris tādi eksemplāri, ko apskatīties,” iesaka Miks. Viens no tiem ir zapiņa karkass, no kura Roberts vēlas uztaisīt braucamo.
Gandrīz nekas no auto nebija palicis pāri, viss izrūsējis, bet detaļas ir, vietējā šrotā stāv gan “Zaporožeci”, gan motocikli.
Zem jumta nolikts normāls kolhoza laiku bobiks, bet ar “Mercedes” zīmi priekšā. Tajā ielikts mersedesa motors, ekonomiskāks dīzelis, paskaidro R. Putniņš. Oriģinālo dzinēju nevarēja iedarbināt.
Rindā stāv arī paštaisīts kokvedējs, ar kuru ved malku, “Belarus” traktors ar mucu kanalizācijas izvešanai, greiders.
R. Putniņš kādreiz dzīvojis Sakas ceļu daļas mājā, kur atradās visa tehnika. Mazs puika būdams, skatījies, kā to remontē, kāpaļājis un pētījis, bet, kad paaudzies, sācis pats kaut ko būvēt no norakstītas tehnikas, mezgliem, kas palikuši pāri.
Līdzīgi bijis ar Miku, kurš jau maziņš gājis tēvam palīgā būvēt traktoru. Vēlāk Roberts strādāja ceļu daļā par ceļa meistaru, pēc tam par mehāniķi.
“Man viss bija pieejams, pa vakariem varēju metināt un virpot,”
viņš stāsta.
Dažnedažādus dzelžus, detaļas savācis, traktorus un mašīnas remontējot. Kaut ko interesantu nopircis kā donoru, kaut kas palicis pāri no iepriekšējiem projektiem.
Īsta bagātību sala ir krāmu tirgi un lūžņu uzpircēji, ir vietas, kur ļauj krāmēties un rakties pa kaudzēm, interesantas lietas apmaina pret citiem dzelžiem.
Mājās ir unikāla tehnika, izglābta no lūžņiem. Lieliski darbojas stacionārais motors, īsts čuguna klucis, kas kādreiz darbinājis kompresoru zvejniekiem, un to saimnieks labprāt demonstrē interesentiem.
Ir vācu motors no 30. gadiem, ko pirmskara Latvijā bija nopircis kāds turīgs zemnieks. R. Putniņa mērķis ir to iedarbināt un uzbūvēt vēl kādu traktoru.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
