Liepājas Valsts tehnikums (LVT) rīkoja radošu meistarklasi, kurā džemperi pārtapa jaunos un mežģīnēm greznotos dūraiņos. Vajadzēja tikai mazliet pacietības, apņēmību un vēlmi radīt.

“Te tiek glābti daži džemperīši,” stāstīja LVT tekstila nozares pedagoģe Ligita Reimane.

Divās mācību darbnīcās pie profesionālām šūšanas iekārtām apņēmības pilnas darbojās dažāda vecuma sievietes. Kādai darbiņš ritēja veiklāk, kādai – lēnāk. Bet plinti krūmos nemeta neviena, cīnījās, lai pie kārotajiem dūrainīšiem tiktu.

Bija arī pulks palīgu – pedagogi, topošie tērpu izgatavošanas un stila speciālisti.

“Pirmā apsēšanās pie rūpnieciskās šujmašīnas jau var būt tāda draudīga. Jāsadraudzējas ar gāzes pedāli, tā, lai šūtu tik lēni, cik vajag,”

atzina L. Reimane.

Padomos dalījās arī tērpu māksliniece Dana Maļavkina. “Tas ir izdarāms. Piedomājām pie tā, lai darbiņš būtu pēc iespējas vienkāršāks, saprotamāks,” viņa sacīja.

Meistarklases dalībnieki apguva to, kā izvēlēties piemērotāko no sagādātajiem materiāliem, kādas auduma īpašības jāņem vērā, lai plānotais rezultāts būtu ērts un atbilstu funkcionalitātei, kā gatavu piegrieztni pārnest uz auduma un kā šīs piegrieztās auduma daļas sašūt kopā, lai taptu skaisti dūraiņi.

“Tas ir mazumiņš, ko mēs varam darīt, lai mazinātu atkritumu daudzumu. Izmantot jau esošo,”

D. Maļavkina iedrošināja, “lai taupītu resursus, lai dzīvotu zaļāk.”

“Man ir prieks par to, ka vērtības mainās, jaunieši arī dzird un ieklausās,” savukārt piebilda L. Reimane.

“Ekoloģijas tēmas mēģinām iestarpināt mācību procesā. Stāstām, rādām labus piemērus, zīmolus, kas tikai no lietotām lietām kaut ko gatavo un veido.”

Radošajā meistardarbnīcā Intai Doniņai-Lagzdiņai darboties pie šujmašīnas palīdzēja viņas meita Karīna, kas ir LVT audzēkne.

“Viņas kurss bija dalījies feisbukā, ka tāds pasākumus būs. Rakstīju, lai mani piesaka. Uzrunāju vēl kolēģītes, vai negrib atnākt. Viena pieteicās līdznācējos. Ir jauki, man patīk,” priecājās Inta, pasmejoties par savām neveiklajām roku kustībām.

“Man šķiet, ka pilnīgi neko nemāku. Jāpatrenējas, un tad jau ies labāk.”

LVT audzēknes mamma vērtēja: “Manuprāt, ļoti patīkami ir jauniešiem te mācīties. Patīkamas telpas, labs tehniskais nodrošinājums.” Iepriekš Inta nebija šeit bijusi.

Velta Murāne, kas ikdienā strādā par grāmatvedi, atzina, ka radošas nodarbes iet pie sirds. “Paņēmu džemperi, kas ilgi stāvēja skapī, un nācu.”

Interesanta sakritība – Veltas kundze tieši bija domājusi par to, ka vajadzētu dūrainīšus. Būtu adījusi, bet tad uzzinājusi par meistarklasi. “Man vajadzēja tādus siltus cimdus. Un nu būs ar oderīti,” viņa priecājās.

“Sokas labi, jo mums ir ļoti labi palīgi. Es pati vispār šuju, bet šīs ir profesionālas šujmašīnas. Uz tādām nebiju iepriekš darbojusies. Man ir interesanti.”

LVT pedagoģe L. Reimane pastāstīja, ka līdz ar šo meistarklasi centīsies izzināt, ko vēl publika gribētu mēģināt.

“Vakarā darbnīcas ir tukšas, iekārtas ir ļoti labas, un kāpēc lai te būtu tukšs un kluss. Resurss ir, un vajadzētu to izmantot,”

viņa uzskata.

Ideju, ko varētu piedāvāt, ir daudz. Ja nebūs, ko pašam no materiāliem paņemt līdzi, tad izglītības iestāde nodrošinās.

“Mums te ir plastmasas kastes, kurās ir lielāki un mazāki tekstila gabaliņi. Mēs draudzējamies ar dažādiem uzņēmumiem, līdz ar to daudz iztiekam ar atgriezumiem, atlikumiem. Viņiem tie nav vajadzīgi, bet mums – tieši laikā.”

Tā būs iespēja arī dažādot tehnikuma audzēkņu ikdienu. “Jauniešiem ir interesanti. Viņi labprāt piedalās un palīdz.”

Dūrainīšu darinātājas atzinās, ka stundas pie šujmašīnas relaksē. Darbošanās ar rokām nomierina nervus, ir savā ziņā terapija, tādēļ labprāt vēlētos līdzīgas nodarbības apmeklēt vēl.