Tās atrodamas Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas īpašajā plauktā “Liepājnieki lasa”, un ikviens apmeklētājs var izvēlēties lasīšanai grāmatu, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

Liepājas Leļļu teātra sabiedrisko attiecību speciāliste Ieva Jansone iesaka Kellijas Čerijas meditatīvo autobiogrāfiju “Izsūtītā sirds”:

“Manā grāmatu plauktā parasti var redzēt tā dzīves brīža man aktuālās lietas. Pēdējos divus gadus manā redzamības lokā pastāvīgi ir latviešu kontemplācijas skolotāja, garīdznieka Jura Rubeņa un psihoterapeita Gata Līduma grāmatas.

Ja man jārunā par vienu grāmatu uzreiz un tagad, tad tā ir šī – Kellijas Čerijas “Izsūtītā sirds”.

Tā ir grāmata par autores un komponista Imanta Kalniņa mīlestību.

Amerikāņu dzejniece Kellija Čerija ar Imantu Kalniņu pirmoreiz satikusies 1965. gadā Maskavā, kad viņam bijis vien nedaudz pāri 20 gadiem.

Čerijas ekspresīvā mīlas dzeja angļu valodā ir ietverta komponista Ceturtajā simfonijā (1973), kuras oriģinālu šī iemesla dēļ Padomju Savienībā neatļāva atskaņot visā pilnībā.

Čerijas grāmata “Izsūtītā sirds” Latvijā izdota 1995. gadā.

Pirmoreiz šo grāmatu izlasīju, kad man bija sešpadsmit septiņpadsmit gadu. Pilnīgi noteikti toreiz es to uztvēru ar pavisam citādām acīm nekā tagad.

Taču atceros, ka arī toreiz sajutu, ka es kaut ko saprotu par lielo dzīvi, par jūtām, par attiecībām, arī par politisko kontekstu.

Tobrīd personību un politiskais konteksts manī novibrēja vēl spēcīgāk nekā attiecību stāsts.

Sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecumā jau mēs katrs jūtamies visskaistākais, visgudrākais un vispareizākais. Toreiz man likās, ka dzīvē viss ir vienkārši, tajā skaitā arī attiecībās.

No šīs grāmatas man visai dzīvei nāk līdzi atziņa – darīt kaut ko nozīmē – pārbaudīt savas robežas.

Pavisam nesen sapratu, ka “Izsūtītā sirds” manī ir ļoti dziļi rezonējusi. Tā ir devusi vadmotīvu visai manai dzīvei.

Es šo grāmatu uztveru vairāk kā literāru darbu ar laikmeta liecību, mazāk – kā dokumentālu. Līdzīgi, kā tiek veidotas daudzas jaunākās latviešu filmas – “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” vai citas.

Būtu muļķīgi piesiet precīzu dokumentalitāti šim stāstam, jo – kur tad paliek mākslinieka vieta, scenārista vieta?

Domāju, ka Dzintaram Dreibergam un citiem filmu režisoriem un scenāristiem ir arī mākslinieka ambīcijas. Katrā šajā darbā ir atšķirīga dokumentalitātes pakāpe, kādu autori vēlas parādīt. Līdzīgi arī Kellijai Čerijai.

Tas tomēr ir viņas subjektīvs skatījums uz laikmetu un politisko sistēmu, un uz Imantu Kalniņu tajā skaitā. Tas nav nekāds pētījums.

Autores rakstītajā par Imantu Kalniņu ir cēlums, arī ļoti diskrēti atklājot viņa personības šķautnes.

Viņas mīļotais grāmatā pacelts uz pjedestāla.

Viņas stāstā es ļoti sajutu sievietes pārdzīvojumu – gan pārdzīvojuma traģismu, gan lielumu, savā ziņā – arī traģisma skaistumu, nepiepildītās, nerealizētās mīlestības skaistumu.

Kellijas Čerijas stāsts ir kā poēma viņu attiecībām, skaistumam, ko viņa piedzīvojusi, un arī traģismam.

Es arī varu iztēloties, ka viņa kā māksliniece spēja attēlot ne tikai savu personisko pārdzīvojumu, bet arī sapratusi, ka pārdzīvotajā ir tā viela, tas moments, kas veido īpašu stāstu.

Pat ja tas grāmatā ir piepušķots un pavirzīts citādi, nekā varbūt bijis realitātē, tas viss kopā veido lielu, skaistu stāstu, un tajā ir literārā vērtība. Un tas absolūti nav dzelteni.”

Biedrības “Radi vidi pats” aktīviste Kristīne Jonova joprojām ir Eimijas Dempsijas grāmatas “Galamērķa māksla” iedvesmota un iesaka to izlasīt ikvienam:

“Šī ir mana grāmata! Tā bija pirmā no sērijas “Mākslas pamati”, kas pie manis nonāca, nu jau esmu izlasījusi vairākus sērijas izdevumus.

Šī grāmata mani satricināja.

Tajā ir aprakstīti brīvā dabā pieejami, iespaidīgi mākslas objekti no dažādām vietām pasaulē, man lielākoties iepriekš nezināmi, dažādos laikos radīti.

Tie ir tādi mākslas darbi, kuru izveidošanai dažkārt autori veltījuši visu savu dzīvi.

Norādītas arī to koordinātas, izklāstīts, kā tos atrast, tos var apmeklēt ceļojumā. Ir katra mākslas darba foto un stāsts par autoru, par to, kā tas tapis, kāda ir konkrētā objekta ideja.

Stāsti ir gana īsi, vienlaikus arī dziļi.

Grāmatā atklātie mākslas darbi ir ļoti dažādi: tās ir gan skulptūras, gan dažādi veidojumi dabā, tos radījis cilvēks vai cilvēks kopā ar dabu, tie ir piedzīvojami. Piemēram, aprakstīts zibens ķērāju parks. Tas nav, kā aiziet uz muzeju.

Ļoti lepojos, ka grāmatā ir ietverts arī Pedvāles Mākslas parks. Man Pedvāle ir ļoti mīļa vieta.

No šīs sērijas izlasīju arī grāmatu “Sievietes mākslā”, arī tā man ļoti patika. Tagad lasu “Impresionismu”.

Šāda veida literatūru es lasu, jo tā man nedaudz “norauj jumtu”,

paceļ, mani iedvesmo citu mākslinieku radītais, tas, ka autors ir bijis uzticīgs savai idejai, darījis to, ko ne visi var saprast, ne visi to uztver tā, kā mākslinieks to redz. Kādam ir neizpratne – kāpēc kaut kas tāds ir veidots.

Mani pārsteidz, ka cilvēki turpina veidot, piemēram, darbus, kurus var redzēt tikai tad, ja tu pacelies augstu virs tā. Bet mākslinieks tomēr to ir veidojis. Rodas jautājums – kāpēc kaut ko radīt? Kur tas paliks? Kam to vajag?

Skatoties šajos mākslas darbos, rodas arī eksistenciāli jautājumi. Bet šie darbi apliecina, ka paveiktajā ir vairāk jēgas, nekā pirmajā acu uzmetienā šķiet.

Man patīk un interesē jebkāda radoša vizuālā darbošanās, arī pašai patīk radīt.

Tas atbrīvo un savāc domas, palīdz atbrīvoties no kaut kā – savā ziņā tas ir terapeitisks process.

Es arī ļoti novērtēju citu cilvēku mākslinieciskās izpausmes. Esmu gatava iedrošināt un iedvesmot citus pat tad, ja pašiem liekas – nesanāk! Tas ir vēl viens mans “es”.

Esmu arī strādājusi šajā virzienā, divus gadus vadījusi senioru grupu, ar kuru kopā izmēģinājām dažādus radošus procesus.

Kopumā manas iecienītākās grāmatas ir par mākslu un par augiem, uzziņu literatūra.

Pagājušo vasaru es pavadīju kopā ar Latvijas Dabas fonda izdoto sugu noteicēju “Kas aug dabiskās pļavās? / Kas dzīvo dabiskās pļavās?”

Kad gāju pļavā, mēģināju saskatīt grāmatā parādītos augus, stāstīju par tiem saviem līdzgājējiem.

Tas ir viens no maniem hobijiem atpazīt augus. Piemēram, kopš es atpazīstu plostbārdi, es to piepeši ieraugu visur, un tas man sagādā milzīgu prieku.”

Pētniece un Kurzemes plānošanas reģiona projektu vadītāja Zane Gusta neslēpj, ka viena no viņas mīļākajām grāmatām ir Antuāna de Sent-Ekziperī “Mazais princis”:

“Ikdiena man ir saistīta ar lasīšanu, grāmata ir mans neredzamais kolēģis.

Viena kategorija grāmatu man ir vajadzīga darbam, pētniecībai, prātam. Šo lasāmvielu glabāju savā digitālajā bibliotēkā. Tādā veidā tā ir viegli pārskatāma.

Šīs grāmatas palīdz analizēt, domāt, saprast pasauli, taču tās ne vienmēr sniedz dvēseles piepildījumu. 

Kad nogurstu no sarežģītās profesionālās literatūras, tad pievēršos otrai kategorijai – tās ir grāmatas dvēselei.

Mājās mums ir ļoti daudz visdažādāko grāmatu. Tās ir izvietotas plauktos pa visu māju. Esmu mēģinājusi tās sakārtot – gan pēc alfabēta, gan pēc tematikas, pat pēc krāsām, bet allaž kāds izjauc manu kārtību, tā ka aizvien vēl esmu meklējumos, kā labāk tās salikt.

Lepojos ar trimdas latviešu apgāda “Daugava” izdoto Latvijas vēstures sējumu, tas man ļauj izzināt valsts vēsturi un kultūru no globālāka skatījuma.

Tam līdzās ir arī dažādas biogrāfijas, satīriskas grāmatas, kas ļauj paskatīties uz dzīves izaicinājumiem ar humoru.

Detektīvi, fantastika, mīlas romāni – tie noteikti nav mani saistošie žanri.

Ikdienā ir gana dažādu dzīves piedzīvojumu, tāpēc šādas grāmatas es nelasu.

Grāmatas bieži atnāk pie manis pašas, par tām runājamies ar draugiem. Ļoti daudz man ir draugu un viesu dāvinātu grāmatu. Tās arī pērku, labprāt iegādājos arī lietotas grāmatas.

Ikvienam iesaku lasīt “Mazo princi” – šo mazo, mīļo grāmatiņu esmu dāvinājusi tuviem cilvēkiem, esmu to arī likusi svētku loterijās.

Pirmoreiz mums par Mazo princi un viņa attiecībām ar rozi vajadzēja lasīt pamatskolā. Ne velti šī esot pasaulē visvairāk tulkotā franču autora grāmata.

Lai arī pirmoreiz izdota vairāk nekā pirms 80 gadiem, joprojām mēs varam tās dažādajos tēlos saskatīt mūsu ikdienas procesus –

vienlīdz politikā, sabiedrībā, ekonomikā.

Visspilgtākais, kas man palicis prātā, ir attiecības starp Mazo princi un rozi, atziņa, ka lietas no malas nereti izskatās daudz skaistāk, nekā patiesībā ir. Tā ir arī, kad iepazīstam egoistisko, ērkšķaino rozi.

Spilgts ir dzērāja tēls, kurš dzēra tāpēc, ka ir kauns, un tāpēc, ka ir kauns, viņš dzēra, kurš bija nebeidzamajā ritenī, no kura grūti tikt ārā.

Atmiņā cieši iespiedies stāsts par mazās planētas baobabiem, ka mums jāspēj atpazīt to dīgļus, citādi tie pārņem visu mūsu pasauli.

Tas arī atspoguļojas mūsu ikdienā, kad mēs cīnāmies ar problēmām, bet retāk pievēršamies preventīvām darbībām, jo tas ir garlaicīgi.

Un par biznesmeni, kurš skaita zvaigznes, kas viņam nemaz nepieder.

Par dzīves jēgu “Mazajā princī” runāts daudz. Mēs tiecamies uz lieliem mērķiem, bet neizbaudām dzīves procesu.

Tā kā pati esmu pētniece, mani saista arī ģeogrāfa tēls, kurš pēta, bet neceļo. Protams, pētniecība ir nepieciešama, tā ir pamats inovācijām, bet esmu novērojusi, ka ir arī pētnieki, kas tālu atrauti no realitātes.

Katrs grāmatas tēls liek aizdomāties par mūsu dzīves un darba jēgu un vērtību. Man būtiskākā atziņa ir – svarīgākais nav acīm saredzams, jāatšķir īstais no šķietamā, svarīgais no nesvarīgā.

Princis norāda, ka pieaugušie ir tik ļoti orientēti uz skaitļiem, uz sarežģītu valodu, ka tajā pazūd vēstījums. Bērni daudz labāk saskata būtisko nekā mēs, pieaugušie. Arī Mazais princis vienkāršos vārdos izsaka fundamentālas patiesības.

Man liekas – katru reizi, šo grāmatu izlasot, atrodu citu tulkojumu.

Tā ir grāmata, kuru var lasīt visos laikos.

Tā ir maza, to var ielikt somā, turēt mašīnā, lai ikdienā tā ir līdzās un atšķirama kaut vai uz brīdi.

Grāmatai ir skumīgas beigas, bet arī tā ir mācība: ja, draudzībai izsīkstot, mums no tās ir kaut kas palicis pāri, kaut vai atmiņas – tad ir bijis vērts.”