“Ar tavu palīdzību palēnām sāku domāt un darīt, kā tiešām ir pareizi dzīvot. Kaut kādā mērā gribu tev līdzināties. Gribu būt saviem bērniem piemērs. Gribētu sev tādu mammu kā tu. Nav man bijis mammas, kas man būtu līdzējusi nostāties uz pareizā ceļa. Viņa tikai mācēja skraidīt pa iestādēm sūdzēties par mani…”

Tādu vēstuli no kādas savas klientes saņēmusi ģimenes asistente Endija Gedgovda – gandarīta, ka ilgstošā sadarbība ar sievieti noslēgusies labi un viņa atkal var pati audzināt savus bērnus. Kā mammas mammām – tādas viņas ir, trīspadsmit Liepājā strādājošās ģimenes asistentes.

“Nevienu iekšā nelaiž”

Ģimenes asistenta pakalpojumu pašvaldības Sociālais dienests jau vairākus gadus pērk no Kurzemes ģimeņu atbalsta centra “Liepāja”. Tā ir nevalstiska organizācija, stāsta centra vadītāja Guna Krēgere-Medne. Pēc izglītības asistentes ir gan pedagoģes, gan sociālās darbinieces, psiholoģes, varētu būt arī mediķes. Dažām šis ir pilnas slodzes darbs, citām – papildu nodarbe. Vairākas asistentes šo darbu dara jau četrus gadus.

To, vai kādai ģimenei ir nepieciešams asistents, nosaka un ģimenei rekomendē Sociālais dienests, kura darbinieku redzeslokā ir ļoti daudz pilsētas iedzīvotāju un ģimeņu. Galvenais asistentu uzdevums ir panākt, lai ģimeņu dzīves, attiecību, materiālie, juridiskie, praktiskie sarežģījumi atrisinātos tiktāl, ka šajās saimītēs vecāki paši varētu audzināt bērnus, lai atvases nebūtu no mammām un tēviem jānošķir, jāievieto audžuģimenēs vai bērnunamos un, ja bērni no ģimenēm ir nošķirti, lai viņi varētu pie vecākiem atgriezties. Ģimenes asistenta darbs attīstītajās valstīs vēršas plašumā, jo pastāv uzskats, ka vislabāk bērniem ir augt ģimenēs, nevis kādās iestādēs. Asistentam ir jāpalīdz, lai ģimenēs veidotos bērniem labvēlīga vide – skaidro G. Krēgere-Medne, kura arī pati ir ar asistentes pieredzi un koordinē šo pakalpojumu, pēc izglītības sociālā darbiniece. Nereti asistenta palīdzība vajadzīga ģimenēs, kurās ir vardarbības pieredze, atkarības; vecākiem, kuriem pašiem nav bijis vecāku un arī tagad nav ne vecvecāku, ne brāļu un māsu padoma. “Reizēm ģimenes ir noslēgtas, nevienu iekšā nelaiž, un no malas neviens arī neko nezinās, var šķist – plus mīnus ir normāli,”  viņa zina pēc savas pieredzes.

Pusgads uzticībai

Asistenta pakalpojumu ģimene var saņemt sešus mēnešus, pa 15 stundām nedēļā. Gadās, kad ar pusgadu nepietiek, un ir ģimenes, kurām asistents ir pat divus gadus. Reizēm paiet pusgads, kamēr izveidojas savstarpējā uzticība starp ģimeni un asistentu. Ne vienmēr cilvēki vēlas ielaist savā mājā un savā dzīvē svešinieku, baidās, ka nāks kārtējais kontrolētājs, nosodītājs, diktētājs. Uzticība rodas pamazām. Tā nostiprinās pēc tam, kad izdodas atrisināt kaut ko pavisam praktisku – piemēram, panākt, ka tiesu izpildītājs neatņem četru bērnu ģimenei gandrīz visus ienākumus tikai tāpēc, ka tēvs kādam bijis dzīvokļa kredīta galvotājs. Vai arī ātro kredītu gūstā nonākušai sievietei ar ģimenes asistenta palīdzību izdodas būt īstajā brīdī pie bankomāta, lai izņemtu kontā ienākušo naudu un samaksātu vispirms par elektrību un tā dzīvoklim netiktu atslēgta. Vai arī ģimenes asistents paliek pie otra bērniņa, kamēr mamma devusies uz slimnīcu ar otru mazuli. Situācijas ir visdažādākās, un tās ir neparedzamas.

Vai arī asistente aizved ar savu mašīnu asistējamās ģimenes tēvu pie nākamā darba devēja, un viņš uzreiz var iekārtoties darbā. Šis nebija asistentes pienākums, turklāt šajā gadījumā ģimenei viņas pakalpojums jau bija beidzies. “Bet pastāv taču arī cilvēcības faktors,” saka E. Gedgovda. Bija vajadzīgs tikai viens šāds izpalīdzīgs brauciens. Cilvēku pieņēma darbā, tālāk par tikšanu uz darbavietu parūpējās darba devējs, un ģimenei atrisināta viena liela problēma.

“Mēs neesam ne ātrā palīdzība, ne krīzes komanda. Varbūt var kaut ko lēnām, nedaudz mainīt, varbūt ģimene tad nekrīt katrā krīzē iekšā,” stāsta G. Krēgere-Medne. Asistentes rēķinās, ka šis nav darbs no pulksten 8 līdz 17. Bieži vien pie ģimenēm var doties tieši vakarā vai brīvdienās, kad cilvēki ir mājās. Mammas savām asistentēm nereti arī zvana, lūdz padomu, prasa palīdzību vakaros, gadās, arī naktīs.

“Ļoti bieži ģimenēm nav sakārtota sociālā situācija. Nav nokārtots maznodrošinātā vai trūcīgā statuss, ir parādi. Līdz ar to, ja nav statusa, nevar saņemt arī cita veida palīdzību. Parasti ar sociālām lietām arī sāku, lai ģimene var nostabilizēties. Bieži vien ģimene īrē kādu dzīvokli, kur dārgi maksā, vai dzīvo kaut kur pie draugiem vai pie vecākiem mazā platībā. Bieži izskatām iespējas saņemt palīdzību no pašvaldības dzīvokļa risināšanā,” stāsta ģimenes asistente Sanita Veinberga. Nereti sadarbības sākumā vīrs vai sieva nesaprot – kāpēc pirms maznodrošinātā vai trūcīgā statusa saņemšanas  jāreģistrējas par bezdarbnieku? Kāpēc tas vajadzīgs? Viņa turpina: “Bieži vien no sadarbības izvairās, lielākoties tie ir kādi slēpti narkotiku lietotāji. Saka: “Tu man neesi vajadzīga!” Mēs varam sakārtot tādas vai tādas lietas, aiziet tur un tur. “Man nevajag!” Reizēm ir tāda sajūta, ka es kā sunītis skrienu pakaļ draudzēties, dabūt kontaktu. Tas ir kā aizslēgtās durvīs klauvēt. Paldies Dievam, gandrīz vienmēr kontaktu var nodibināt.”

Viņas kolēģe Aija Kalmane uzsver: “Nenākam kā kontrolieri, pārbaudītāji, bet kā atbalsta sniedzēji. Gribam izprast, iedziļināties, tiešām palīdzēt tikt laukā. Pirmajā dienā varbūt neapskrienu dzīvokli, neskatos, kā viss ir, ļauju cilvēkam sajust, ka var runāt par visu. Mūsu gadījumā kontrole nav primārā, bet drošība.”

Tīņus audzināt par vēlu

Nav tā, ka šajās ģimenēs nemaz nav vīriešu, bet viņi mēdz būt atstumti no tēvu un vīru pienākumiem. Nereti viņi nav bērnu īstie tēvi. Pusaudži viņus mēdz noraidīt, dažkārt manipulē, var pat apsūdzēt neesošos grēkos, lai dabūtu vīrieti no mājas ārā. Labākajā gadījumā pieņem no tēva vai potenciālā patēva naudu jaunam telefonam, bet atsakās pieņemt kā cilvēku, kurš drīkstētu mācīt, kā bērniem jādzīvo. Īstenībā tēvi tīri labprāt iesaistās ģimenes dzīvē, dažkārt viņos ir vairāk resursu nekā mammās – stāsta asistentes.

Palīdzība un atbalsts asistējamām ģimenēm vajadzīgs visdažādākais. Gan plānot budžetu, kopīgi apmeklēt iestādes, kārtot dokumentus, vārīt zupu, gatavot zīdaiņa putriņu, mainīt pamperus. Nereti gan ir tā, ka nekāda budžeta nemaz nav – tur nav, ko plānot. Parādu dēļ kāds cits – varbūt tiesu izpildītājs – jau visu ir saplānojis. Nozīmīgs atbalsts ir arī, iekārtojot bērnus interešu pulciņos. “Parādām, kā bērnus var nodarbināt. Ļoti daudz kopīgi ejam uz pasākumiem. Tā vecākiem rodas priekšstats, ka bērnu laiks ir jāorganizē. Caur bērniem ļoti daudz var izdarīt,” saka asistente Maija Kaļiņičenko. Bet asistentes neslēpj – pusaudžus šajās ģimenēs gan par vēlu ir audzināt.

“Bērniem tīņa vecumā bieži konstatējam apreibinošo vielu lietošanu. Tur neko nevaram izdarīt. Tam ir maz resursu ne vien mums, bet valstī kopumā. Turklāt nevienu jaunieti ar varu nekur nedrīkst aizvest,” stāsta A. Kalmane, atzīstot – šī ir viena no vissmagākajām problēmām.

Cita liela problēma ir ģimenes, kurās vecāki ir ar garīgās attīstības traucējumiem. Šajās saimēs nepietiek ar asistenta palīdzību pusgada garumā – faktiski palīdzība būtu nepieciešama pastāvīgi, atzīst asistentes.  “Ne vienmēr šajās ģimenēs arī bērni ir ar garīga rakstura traucējumiem. Bet dzīve ir aizvien sarežģītāka – mums ir internetbankas, e-klases, tiešām ļoti daudz praktisko darbību jāveic kopā. Mums nav ne kontroles funkciju, ne tiesības iet pie kāda dzīvesvietā, ja mūs tur negrib redzēt vai nelaiž. Mums nav tiesību lauzties pie kāda, ložņāt pa kāda ledusskapi, ja viņš to pats neatver un neparāda, nepastāsta, kas tur ir vai nav,” stāsta G. Krēgere-Medne. Parasti asistents nedara klienta vietā, bet kopā ar klientu.

Trūkstošais standarts

“Ir bijis vēls vakars, kad staigāju pa dzīvojamo rajonu, bungāju pie durvīm, meklēju, kur varētu ievākties māte ar bērnu, kad viņai nav kur palikt, jo oficiāli šķirtai ģimenei kopā ir vienistabas dzīvoklis,” kādu situāciju, kuru izdevās atrisināt, atceras A. Kalmane.

Asistentes sadarbojas ar Sociālo dienestu, bāriņtiesu un citām iestādēm. Ir bijis arī tā, ka jau pirmajā tikšanās reizē jāizsauc policija, jo ģimenē ir skandāls, dzeršana, bērniņu mājās nevar atstāt. Asistentēm jādomā arī pašām par savu drošību. Gandarījums ir, ja izdodas panākt, ka ģimene mainās, nostabilizējas, bērni var tajā atgriezties. Sakāve – ja bērni no vecākiem tomēr jānošķir.

Ģimene var arī pati lūgt Sociālo dienestu, lai tai piešķir asistentu. Dažkārt šo nepieciešamību redz ārsti, bāriņtiesa vai psihologs. Ģimenei par asistenta pakalpojumu nav jāmaksā. “Mūsu ģimeņu grūtības nav risinātas ilgtermiņā. Ne vienmēr asistenta darbs redzams uzreiz, ne vienmēr bērni uzreiz apmeklē skolu un mājas ir tīras. Tā ir ilgtermiņa sadarbība, un tad varbūt var redzēt kādas izmaiņas. Lielais uzdevums ir panākt, lai bērni paliek ģimenē,” uzsver centra vadītāja. Taču ģimenes atbalsta centrs negaida zvanus no jebkuras ģimenes jebkādā problemātiskā jautājumā, turpretī labprāt pieņem praktisku un reizēm neatsverami nozīmīgu palīdzību, piemēram, no biedrības “Tabitas sirds”, kas pagādā apģērbu, pārtiku, iedzīves lietas. Tās asistentu aprūpējamām ģimenēm ļoti bieži ir problēma. “Trūkstošais standarts ir divstāvu gultiņa, skapis, ledusskapis, rakstāmgalds,” saka A. Kalmane. Lai gan asistentes vēlas ģimenēm iedot “makšķeri, nevis zivi”, reizēm vajadzīga arī tik tieša materiāla palīdzība. Ja liepājniekiem kādas mēbeles, iedzīves priekšmeti ir lieki, tos var piedāvāt ģimenes aprūpes centram. Varbūt kādai ģimenei tieši šobrīd tie noderēs. Centra mājvieta ir Brīvības ielā 9; e-pasts [email protected].

Ģimenes asistentes Liepājā

• Misija – panākt, ka ģimenē situācija uzlabojas tā, lai bērni var dzīvot savās mājās pie vecākiem.
• Pašlaik palīdzību sniedz 42 ģimenēm.
• Pakalpojumu pilnībā apmaksā pašvaldība.
• Kurām ģimenēm jāpalīdz, to nosaka Sociālais dienests.
• Pakalpojuma ilgums vienai ģimenei parasti – pusgads; 15 stundas nedēļā.