Koncertzāles ”Lielais dzintars” un ”Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027” pieteikuma mākslinieciskā vadītāja Baiba Bartkeviča iesaka Ingas Gailes romānu ”Rakstītāja”:

”Dodoties atvaļinājumā uz Franciju, no sava grāmatu plaukta izvēlējos paņemt līdzi Ingas Gailes romānu ”Rakstītāja”. Zināju, ka autore ir vairākkārtēja Latvijas literatūras balvas ieguvēja, tāpēc biju droša, ka ”nenošaušu greizi”, un biju patiesi ieintriģēta gan par Gailes šedevru, kā biju dzirdējusi to dēvējam, gan vēlējos vairāk uzzināt par rakstnieci, publicisti, aktīvisti, sieviešu tiesību aizstāvi Ivandi Kaiju, par ko šis romāns stāsta.

”Inga Gaile savos prozas darbos raksta par būšanu sievietei” – varam lasīt uz ”Rakstītājas” vāka, un tas viss solīja brīnišķīgas stundas šī romāna varā.

Ivande Kaija jeb īstajā vārdā Antonija Lūkina bija viena no Latvijas izcilākajām sievietēm 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē. Viņas emancipētā daba, uzņēmīgais raksturs, rakstnieces talants, cīnītājas gars mani ieinteresēja jau pirms Ingas Gailes grāmatas lasīšanas.

Zināju, ka Ivande Kaija ir sarakstījusi apjomīgus, vaļsirdīgus romānus, kas nekautrīgi un drosmīgi runā par sievietes seksualitāti un brīvību, centieniem ieņemt vīrietim līdzvērtīgu vietu ne vien sabiedriskajā dzīvē, bet arī attiecībās. Tēmas, kas joprojām ir aktuālas un mūsu sabiedrībā klātesošas.

Ingas Gailes romāns ir brīva autores interpretācija par Ivandes Kaijas dzīvi, dažbrīd savijot varones dienasgrāmatas fragmentus ar saviem iztēles radītajiem tekstiem, tiem, manuprāt, absolūti saaugot vienā veselumā.

Stāstot par ”Rakstītāju” un sajūtām, domām, ko romāns manī raisīja, nav viegli atrast piemērotākos vārdus. Tāpat kā pašas grāmatas poētiskā izteiksme –

kaislīga, dinamiska, daudzšķautņaina, neviennozīmīga, viļņojoša, mutuļojoša ar un caur daudzām sieviešu balsīm izstāstīta – tāda ir arī mana šī literārā mākslas darba piedzīvošana.

Ingas Gailes un Ivandes Kaijas personību dubultspēks ik pa laikam man lika atrauties no lasīšanas, lai ne tikai aptvertu izteiktās domas un sajūtas, bet arī, lai atgūtos no milzīgā saviļņojuma, kas saistījās ar sev pazīstamu pieredzi. Šī ir grāmata par brīvību, mīlestību un neatkarību – vērtībām, kas arī man ir ļoti tuvas un svarīgas.”

LiepU Kurzemes Humanitārā institūta vadošā pētniece Vēsma Lēvalde iesaka izlasīt liepājnieces Ineses Ķesteres grāmatu ”Melno ogu vainadziņš”:

”Vēlos dalīties priekā par grāmatu, kas tapusi tepat un nupat – Liepājā 2022. gadā –, Ineses Ķesteres “Melno ogu vainadziņš”. Sižets vijas kā nepārredzams ceļš gar bezdibeni,” anotācijā pauž rakstniece Monika Zīle.

Man šis bija laimīgais gadījums, kad daža laba vietiņa, kur pietrūcis literārā redaktora smalkākas valodas izjūtas, kāds vēsturiska fakta brīvs interpretējums vai viena otra seriālu valodas zīme, nespēj sabojāt burvīgo garšu, ko dod autores spēja vispārināt sev personīgi svarīgus faktus līdz kolektīvas kultūrtraumas līmenim, caur vienas dzīves stāstu atvērt tautas pretrunīgo vēsturi, turklāt

sižets tiešām vijas kā pārgājiens kalnos, kur šķietami saulaina, lēzena taciņa pēkšņi ieved starp stāvu klints sienu un melnu bezdibeni.

Izcilas detaļas, spēja vizualizēt lasītājam konkrēto mizanscēnu ļaut izdzīvot varoņu sajūtas. Pēcgaršā – prieks un lepnums par īsteni liepājniecisko radošumu, spēju izrauties no klišejām un patiesi talantīgu veikumu.”

Starptautisko attiecību eksperte Nataļja Vecvagare iesaka izlasīt Viljama Pola Janga grāmatu ”Būda”:

”Grāmatas centrā ir tēva stāsts par dzīves jēgu pēc meitas nāves, mēģinājumu atrast slepkavu un sarunu ar Dievu. Jau pats grāmatas ceļš līdz grāmatnīcu plauktiem lika pievērst tai uzmanību, lai saprastu, kas tajā ir tāds, lai vairāk nekā 20 izdevniecības atteiktos to publicēt, bet pēc publicēšanas kļūtu par vienu no visvairāk pārdotajām grāmatām pasaulē.

Tā vienlaikus ir rakstīta viegli uztveramā spriedzes literārā žanra valodā, taču stāsta filozofiskā jēga ir daudz dziļāka, lai grāmatu izlasītu vienā elpas vilcienā.

Jo lasot tu visu laiku velc paralēles ar savu dzīves pieredzi, ar savām rīcībām un savu izpratni par to, kas tev vispār asociējās ar vārdu Dievs. Kas viņš ir, kāds viņš ir, vai viņš vispār ir?

Neatkarīgi no tā, vai jūsos mājo ticība – Dievam, liktenim, mātei Dabai, vienkārši labajam, pašam sev – vai nē, šī grāmata liks paskatīties uz lietu kārtību pasaulē no cita skatu punkta.”

Žurnāliste Nora Driķe iesaka izlasīt Ingas Žoludes grāmatu par Jāni Poruku ”Vendenes lotospuķe”:

”Atbilde uz šķietami vieglo jautājumu ”Ko tu ieteiktu izlasīt citiem?” izvērtās garās pārdomās. Ir neizsmeļamas grāmatas, pie kurām es mūža gaitā atgriežos vēl un vēl, un vajadzētu ieteikt tādas, vai ne? Sigrīdas Unsetes ”Kristīni, Lavransa meitu”, Annas Brigaderes ”Dievs. Daba. Darbs”, Regīnas Ezeras ”Zemdegas”… Ar pārbaudītajām vērtībām varētu turpināt līdz nākamās dienas vakaram. Taču, visticamāk, grāmatmīļi šīs, jau senāk izdotās, grāmatas būs lasījuši, tāpēc pievērsīšos tam, kas jauns.

Pārdomājot pēdējā gada laikā izlasītās, manos favorītos izvirzās Ingas Žoludes grāmata ”Vendenes lotospuķe”. Romāns par dzejnieku Jāni Poruku un viņa laiku savaldzināja no pirmajām lappusēm un uzmanību neatlaida līdz pēdējām.

Par Poruku, protams, iepriekš zināju nožēlojami maz. Grāmata – prieks un baudījums! Autorei izdevies viņa dzīvi izstāstīt pirmajā personā tik veiksmīgi, ka Poruka ”es” ir tik ļoti organisks, tik ļoti viegli ir pieņemt, ka stāstītājs patiešām ”esmu es – Poruks”.

Turklāt dzīvs cilvēks, ar miesu un asinīm, ar jūtīgu, sāpošu dvēseli, ar krietnu devu egoisma un nebūt ne baltais eņģelis.

Turklāt grāmata ir lielisks, ļoti bagātīgs laikmeta un laikabiedru atspoguļojums.

Ja došos ceļojumā uz Drēzdeni, noteikti šo grāmatu pārlasīšu, varbūt pat paņemšu līdzi, lai uzmeklētu kara postītajā mākslas pilsētā atblāzmu no vietām, kur dzīvojis, mūziku studējis, mīlējis, uzdzīvojis un arī trūkumu cietis Poruks, varbūt latviešiem zudušais komponists.

Šī bija pirmā Ingas Žoludes grāmata, kuru izlasīju, jau vairs ne pēdējā. Viņas uzvārdam vairs garām nepaiešu. Ārkārtīgs prieks atklāt lielisku, dziļu rakstnieci, baudīt latviešu autora radītu krāsainu un sulīgu valodu!

Manuprāt, tas, kurš izlasīs ”Vendenes lotospuķi”, meklēs arī citas sērijas ”Es esmu…” grāmatas un atradīs arī starp citām ko baudāmu. Katrs sērijā iekļautais romāns par latviešu rakstniekiem rakstīts pirmajā personā, un par katru līdztekus top un tiks izdota arī zinātniska monogrāfija.

Pašreiz lasu Jāņa Zālīša monogrāfiju par Jāni Ziemeļnieku, un tas ir aizraujošā veidā uzrakstīts pētījums! Lai gan kāda no sērijas grāmatām paliek arī neuzveikta, tomēr ir gandarījums par šo sēriju kopumā, un es ieteiktu lasīt visus šos rakstnieku romānus. Personība pie personības, laikabiedrs pie laikabiedra, un Latvijas vēsture atsedzas kaislībās, pārdzīvojumos, draudzībās, sāncensībās, ideāla meklējumos un galu galā aizskar sirdi, un tas ir vissvarīgākais.”

Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas bibliotekāre Iveta Ļesina iesaka izlasīt romānu par dzimtu Liepājā:

”Vienā elpas vilcienā izlasīju Maijas Miglas-Streičas grāmatu ”Matildes gadsimts”, kura pagājušogad saņēma galveno Egona Līva piemiņas balvu ”Krasta ļaudis”. Grāmata man ļoti patika, un to es iesaku izlasīt citiem.

Pirmkārt, tādēļ, ka grāmatā ir Liepāja pagājušajā – 20. gadsimtā ar vietām, kuras joprojām ir, un ar vietām, kuru nav. Grāmatas par Liepāju mani uzrunā vienmēr, tas ir pašsaprotami.

Otrkārt, uzrunā tas, ka šis ir dzimtas likteņstāsts laikmetu griežos. Lasot uzmanīgi jāseko līdzi visām grāmatas varoņu dzīves peripetijām un sižeta līnijām, gluži vienkāršs šis romāns nav. Tajā ir gan dokumentālas detaļas – vēstules, dienasgrāmatu fragmenti, informācija no laikrakstu un žurnālu vēsturiskiem numuriem, gan arī cilvēku stāsti vairākās paaudzēs, gan arī vērojumi romāna jaunākās varones, meitenes Mairas acīm.

Un treškārt, tas ir arī mūsu tautas likteņstāsts, tajā varam identificēties ar skarbo laiku, kurā ir bijuši gan prieki, gan bēdas, gan arī meli un nodevība.”

Romāna galvenie varoņi ir vecmamma, Velnciema iedzīvotāja Matilde, kura savām rokām divreiz mūžā uzcēlusi māju, viņas meita skolotāja Austra, znots – čekists Aleksandrs, un mazmeita Mairiņa, kuru visvairāk audzinājusi Matilde. Autore M. Migla-Streiča vielu romānam smēlusies savā dzimtā, vecāsmātes stāstītajā un pašas pārdzīvotajā, sāpīgajā bērnībā.”

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.