Sestdiena, 27. februāris Līva, Līvija, Andra
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Pateikt ardievas četrkājainam draugam

Izšķirties par labu sava mīluļa eitanāzijai ir, iespējams, viens no grūtākajiem lēmumiem, kuru tev nāksies pieņemt kā viņa ikdienas pavadonim un uzticības personai.

Pateikt ardievas četrkājainam draugam
Foto: no personīgā arhīva
16.01.2021 06:00

Ilze Jēče

No malas mēs viegli varam komentēt ”Neļauj taču dzīvniekam mocīties”, taču uzņemties atbildību par to, vai tavs mīlulis dzīvos vai nē, ir ārkārtīgi grūti.

Ne velti daudzi saimnieki klusībā cer, ka mīlulis pats miegā aizies no dzīves. Taču tas notiek reti.

Reiz kāda vetārste minēja, ka izvēli iemidzināt savu četrkājaino mīluli izdara stipri un drošsirdīgi cilvēki.

Protams, nerunājot par cilvēkiem, kuri izlemj iemidzināt mīluli tāpēc, ka dzīvnieks vairs nepiestāv jaunajam dīvānam, vai ir apnikusi tā uzvedība.

Runa ir par tiem, kuri ir nonākuši smagas izvēlēs priekšā, kad slimības vai savainojumu dēļ mīluļa eksistence ir pašam dzīvniekam nepanesama; kad eitanāzija ir vienīgais līdzeklis, lai mīluli pasargātu no lielām ciešanām un sāpīgas nāves.

Jautājums par to, kad ir īstais mirklis atvadīties no sava mīluļa, ir vairāk kā sarežģīts.

Interneta vietnēs ir neskaitāmi stāsti par to, kā cilvēki ir atvadījušies no saviem dzīvniekiem un kā sapratuši, kad ir īstais laiks. Taču nav vienas receptes, kā to darīt, jo katrs dzīvnieks ir atšķirīgs un katru slimība ietekmē dažādi.

Turklāt jāpaļaujas uz to, ka mēs visvairāk pazīstam savu suni vai kaķi un viņa paradumus, tāpēc arī

mēs esam vienīgie, kas var izvērtēt viņa dzīves kvalitāti, vērtējot viņa uzvedības izmaiņas, spēju baudīt dzīvi, baudīt ēdienu un dzīvot bez sāpēm.

Katrs vetārsts varēs novērtēt tava mīluļa veselības stāvokli un novērtēt esošās potenciālās sāpes un sarežģītības.

Bet pirms izšķirošā lēmuma būtu svarīgi apsvērt 1) Cik ierobežota ir dzīvnieka spēja kustēties? 2) Kā ir mainījušies ēšanas paradumi, cik daudz un cik viegli mīlulim ir paēst? 3) Kā ir mainījušies tualetes paradumi, cik viegli ir nokārtoties? 4) Kādas sāpes izjūt tavs mīlulis? 5) Vai dzīvnieks joprojām rotaļājas un vai ir spējīgs darīt sev tīkamas lietas? 6) Cik tu pats esi noguris un izdedzis no nemitīgas mīluļa kopšanas?

Iespējams par laiku, kad vislabāk iemidzināt mīluli, mēs varēsim spriest tikai pēc mīluļa nāves.

Savu pirmo kaķi Pīteri iemidzinājām vismaz dienu par vēlu, jo to izdarījām rītā, kad kaķis jau nespēja pakustēties, neēda un ņaudēja ciešanu pilnus ņaudienus.

Savu otro kaķi Muri iemidzinājām cieņpilni un laikus, jo bijām mācījušies no pieredzes ar savu pirmo kaķi un neļāvām mocīties.

Taču ar savu suni Ikaru bija pavisam smagi, jo nevarējām noteikt diagnozi un joprojām to nezinām.

Centāmies mazināt simptomu izpausmes, kas arī izdevās. Bet pēc pāris nedēļu cīņas ar nezināmo, atkal strauji palika sliktāk.

No rīta aizvedām pie vetārsta, lai sāktu dot jaunas zāles, kurām savukārt bija neciešamas blaknes. Taču vakarā sākās pamatīgas lēkmes un nemiers un Ikars bija tādās sāpēs, ka īsi pirms pusnakts zvanījām vetārstam, lai atbrauc atbrīvo mūsu mīluli no sāpēm.

Droši vien tā bija vistraumatiskākā iemidzināšanas pieredze, kuru iepriekš nebija iespējams paredzēt, jo katrai slimībai ir sava attīstības gaita un ātrums.

Turklāt es joprojām nezinu, kā būtu bijis labāk, bet zinu, ka tajā vakarā mēs izdarījām labāko iespējamo izvēli šajos apstākļos.

Cilvēki bieži vien atzīst, ka noķert īsto mirkli ir grūti, bet svarīgi nespert soli ne mirkli ātrāk, ne vēlāk.

Turklāt pēcāk justies vainīgiem un apšaubīt savu izvēli ir pavisam dabiski un normāli, jo rodas jautājums, vai tiešām mēs vēl nevarējām glābt savu mīluli.

Viens no pamata noteiktumiem mūsu mīluļu dzīves kvalitātei ir bijis tas, ka viņiem nav jādzīvo sāpēs. Mūsdienās dzīvnieki ar sāpēm var dzīvot ar atsāpinošiem līdzekļiem, un tos noteikti ir jāprasa un jālieto, lai paildzinātu tādu dzīvi, kas ir mīlulim baudāma.

Taču laikā, kad tas nav vairs iespējams ir sev jāuzdod jautājums, kāda būtu vislabākā un visatbildīgākā rīcība pret savu mīluli.

Un diemžēl bieži tā noved pie lēmuma ļaut mīlulim aiziet bez sāpēm un mūsu klātbūtnē.

Kā sagatavoties atvadām?

Atvadoties no mīluļiem, ja ir tāda iespēja, pavadi pēc iespējas vairāk kvalitatīvu laiku kopā, ejot pastaigās, dodot kārumus un garšīgas maltītes un darot visu, kas mīlulim bija patīkams, cik nu lielā mērā tas ir iespējams.

Atvadu dienā man vienmēr ir bijusi iespēja paņemt brīvdienu, lai būtu kopā.

Tas ir nozīmīgs process ne tikai tavam mīlulim, bet arī tev pašam, jo būsi veltījis kvalitatīvu laiku, atvadoties no sava mīluļa un atcerēsies aiziešanas dienu ar lielāku mieru.

Tāpat ir svarīgi iesaistīt savu ģimeni atvadu procesā, neignorējot arī bērnu vajadzību pēc noslēguma attiecībām ar viņu mīluli.

Runājot ar pieaugušajiem, kuri ir zaudējuši savus mīluļus bērnībā, viņi visi kā viens stāsta, ka būtu

gribējuši, lai vecāki viņiem stāsta patiesību par sava četrkājainā drauga aiziešanu un dod šo nozīmīgo un unikālo iespēju atvadīties. Bērni ir gudri un saprotoši, un ir pelnījuši atvadīties.

Eitanāzija un atvadīšanās

Mūsdienās jebkuram mīlulim pirms iemidzināšanas tiek iedota narkoze, lai aiziešana būtu viegla un nemanāma.

Es esmu iemidzinājusi savus mīluļus gan klīnikā, gan mājās un noteikti iesaku, ja ir iespēja, izsaukt vetārstu uz mājām, kur gan ģimene, gan mīlulis var justies droši un mierīgi.

Finansiāli vetārsta vizīte mājās sanāk mazliet dārgāk, taču tas atsvērs visus emocionālos ieguvumus, jo mājās visi varam būt vairāk atvērti asarām, skumjām un visam tam, ko emocionāli sev līdzi nes mīluļa aiziešana.

Tāpat ir svarīgi izvēlēties vetārstu, kura klātbūtnē jūties ērti un vari droši būt ar savām emocijām.

Man pašai ļoti palīdzēja vetārste, kas iemidzinot manu 19 gadus veco runci, bija gan empātiska, ļāva pietiekami atvadīties pirms otrās iemidzinošās potes, un laipni un neuzbāzīgi padalījās ar savu pieredzi, iemidzinot savus mīluļus.

Svarīgi, lai tu pats un tavs mīlulis var būt bez liekiem satraukumiem šajā atvadu posmā.

Ir cilvēki, kas izvēlas nebūt klāt eitanāzijas procesā, taču domāju, ka kopā būšana ir tikpat svarīga kā mīlulim, tā cilvēkam.

Lai arī gan lēmuma pieņemšana, gan pati aiziešana ir emocionāli smaga, manā pieredzē, tā ir mana dāvana sev un savam mīlulim – būt klāt aiziešanas procesā, paturēt ķepu vai galvu pateicībā par visām kopīgām atmiņām un kopradītajām emocijām.

Šī apziņa, ka esi bijis līdzās savam mīlulim līdz viņa pēdējai elpai arī ļoti palīdz mums vieglāk izsērot zaudējumu.

Tāpat aktuāls jautājums varētu būt, kur apglabāt dzīvnieka mirstīgās atliekas? Dzīvnieka ķermeni var savākt arī vetārsti, bet mana vēlēšanās ir, lai mīlulim ir savs kapiņš piemājas dārzā, vai dzīvnieku kapsētā.

Turklāt pats apbedīšanas process kā arī kapa kopšanas rituāli kā puķu audzēšana, sveču dedzināšana, dod mums vēl vienu iespēju izsērot vieglāk.

Laiku pa laikam, aizejot pie mīluļa kapavietas un atminoties visu labo, ko šī būtne mūsu dzīvē ir ienesusi.

Kā sadzīvot ar savām skumjām?

Mēs katrs skumstam savādāk. Taču svarīgākais ir ļaut sev to darīt tādā veidā, kāds mums ir palīdzošs. Nereti runājot par skumjām izšķir piecus posmus- noliegums, dusmas, šaubas par sevi un pasauli ”kā būtu, ja es būtu darījis, ko savādāk”, bēdas un pieņemšana.

Taču šie posmi nenotiek viens pēc otra.

Skumšana ir bezgala haotisks process un katram savādāks.

Tāpat tā var ilgt dažas dienas vai dažus gadus. Cits cilvēks remdē sāpes, paņemot vietā citu mājdzīvnieku. Cits uzskata, ka jauna dzīvnieka paņemšana būtu nodevība pret iepriekšējo dzīvnieku.

Tāpēc ir svarīgi saklausīt savas vajadzības un arī nekomentēt cita cilvēka skumšanas procesu un pieņemtos lēmumus, kas var būt gan apzināti, gan neapzināti.

Var rasties vēlme atbrīvoties no visām mājdzīvnieka mantām, var būt vēlme tās saglabāt.

Viens no skumju posmiem ir noliegums un noliegšana ļauj mūsu smadzenēm lēni un pamazām pieņemt šokējošu informāciju un jaunus apstākļus, tāpēc jārēķinās, ka jādod laiks, lai pilnībā pieņemtu to, ka dzīvnieka vairs nav.

Otra cilvēka atbalsts var būt ārkārtīgi svarīgs. Tāpēc ļaut sev lasīt citu pieredzes stāstus par sāpēm un skumjām, kurām viņi ir gājuši cauri, var palīdzēt mums pašiem justies sadzirdētiem un mūsu sajūtas uztvert mierīgi un pieņemoši.

Tomēr, es personīgi, rūpīgi izvēlos ar kuru dalīties ar savām bēdām par sava mīluļa zaudēšanu,

jo kāds otra neapdomāts komentārs vai padoms var sāpēt un tajā brīdī tāpat sāpju jau ir gana.

Turklāt bieži vien cilvēki, kuriem nekad nav bijuši mājdzīvnieki, vai kuriem, nav bijušas cieņpilnas attiecības ar saviem mīluļiem, šādas bēdas nesaprot.

Turklāt daži, kuri sevi uzskata par apgarotām būtnēm, var dot absolūtu muļķīgus padomus tādus kā ”mācies palaist”, ”mācies nepieķerties” utt.

Bet skumjas ir skumjas, tās ir jāizdzīvo un jāmeklē atbalsts līdzcilvēkos vai domubiedros,

kā arī jādod laiks no jauna sākt dienu bez mīluļa klātbūtnes un mīlestības.

Mīluļa zaudēšana vienmēr ir sāpīga un pie šīs sajūtas nevar pierast, proti, ar katru mīluli nepaliek vieglāk pārdzīvot zaudēšanas procesu. Un ir cilvēki, kuri atsakās no tālākiem mājdzīvniekiem, jo vienkārši vēlas izvairīties no liekām sāpēm un ciešanām.

Es ļoti labi pazīstu šo sajūtu un pārliecību. Mums katram ir vajadzīgs laiks, lai gan izsērotu, gan ļautu citam dzīvniekam ienākt mūsu ikdienā.

Dzīvniekam, kas nekad neaizstās mūsu aizgājušo draugu, bet ienesīs jaunu prieku un beznosacījuma mīlestību.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz