“Ali” (2001; 2 h 45 min). Šis saraksts jāiesāk ar vienu no visu laiku interesantākajām sporta personībām – amerikāņu bokseri un aktīvistu Muhamedu Ali (Muhammad Ali) –, par kura spožās karjeras uzplaukumu uzzināms režisora Maikla Manna (Michael Mann) filmā “Ali”.

Tā apkopo spilgtākos un nozīmīgākos Ali dzīves panākumus un pavērsienus, kurus galvenajā lomā atveido Vils Smits (Will Smith), atspoguļojot Ali kā ekspresīvu runātāju un publikas izklaidētāju, kāds boksā nav manīts.

Turklāt viņa aizraujošā runas maniere ir tikpat iespaidīga, kā viņa elegantais boksa stils, kas piesaista arī šī sporta veida nepazinēju uzmanību.

Tā ir dinamika, mobilitāte un veiklība, kas Ali padarīja gandrīz neaizskaramu; Vils Smits, pavadot neskaitāmas stundas ar leģendāro cīnītāju un divus gadus trenējoties Ali boksa un runas mākslu, iemieso leģendārā cīnītāja enerģisko harismu un sociālo aktivitāti, kas viņu padarīja ne vien par neaizmirstamu bokseri, bet arī izteiksmīgu personību.

Atdarināt Ali unikalitāti ir teju neiespējami, taču Smits paveica pietiekami labu darbu šai, iespējams, nepietiekami novērtētajā atveidojumā.

Filma uzskatāma par mierīgāku un ne tik intensīvi dramatisku sporta biogrāfiju tiem, kas vēlas redzēt, kā tiek atritināta Ali sarežģītā dzīve, kas saturēja vairākus politisko, pacifistisko un dumpiniecisko uzskatu skandālus pret ASV obligātās armijas prasībām.

Tāpēc filma ir ceļš līdz Ali identitātei, kas piedzima boksa ringā, taču tika izķidāta tiesas un valsts priekšā par savām spēcīgajām sociālās un cilvēktiesiskās netaisnības pārliecībām, kas oponēja valsts militārā dienesta uzstādījumus (kara izsūtījumus).

Taču filmu iespējams baudīt, redzot, kā sešdesmito un septiņdesmito gadu izcilais orators un publikas mīlētais izklaidētājs aizrauj gan ar savas efektīgās runas rīmēm, gan aukstasinīgi sportisko drosmi, nebaidoties ne no viena un esot pilnīgā pārliecībā par savu varenību.

“Es nebūšu čempions, kādu jūs vēlaties. Es būšu čempions, kāds pats vēlos būt.”

“Naudas bumba” (Moneyball, 2011; 2 h 13 min). Balstīta uz Maikla Lūisa (Michael Lewis) grāmatu “Naudas bumba: Māksla uzvarēt negodīgā spēlē” (Moneyball: The Art of Winning an Unfair Game, 2003), šī Beneta Millera (Bennet Miller) režijas filma ir par beisbola komandas Oklendas “Athletics” 2002. gada vēsturisko sezonu, kas pielietoja pavisam netipisku pieeju konkurētspējīga sastāva nokomplektēšanai un nelielā budžeta apiešanai.

Neraugoties uz niecīgo beisbola popularitāti un spēles vispārējo izpratni Latvijā, šī drāma ar nelieliem komikas piesitieniem notur paliekošu intrigu, nemaz neizvirzot pašu beisbolu kā galveno filmas sastāvdaļu.

Tās pamatā ir patiesi tēli – gan spēlētāji, gan arī Breda Pita (Brad Pitt) atveidotais ģenerāldirektors Bilijs Bīns (Billy Beane), kurš “diskreditē to, ko izlūki ir darījuši 150 gadus”.

Apvienojoties spēkiem ar Džona Hilla (Jonah Hill) tēloto sporta analītiķi, Bīns atrod veidu, kā cīnīties pretim tam, ko viņš sauc par “negodīgu spēli”. Proti, viņa lielās ambīcijas nekorelē ar komandas budžetu un turīgie konkurenti regulāri atņem Oklendas labākos spēlētājus.

Lai ko panāktu, ir jādomā citādi – pilnībā ārpus loģikas, kas tipizēta klasiskajā spēlētāju piesaistes un analīzes pieejā,

jo nupat aizvadītās sezonas zvaigznes, kas komandu pametušas, nav finansiāli iespējams aizvietot ar ekvivalenta līmeņa beisbolistiem.

Tādēļ tiek apvienota komanda pēc tīri statistiskas pieejas – nokomplektējot sastāvu ar visnenovērtētākajiem spēlētājiem Ziemeļamerikas beisbola līgā un piesaistot beisbolistus ar vairākām nepilnībām. Taču datora ģenerēti statistikas dati tajos redz daudz vairāk nekā jebkurš cits.

Breda Pita un Džona Hilla neveikli aizraujošā sinerģija apvienojas kopējā stratēģijā, ar kuru tie iet uz visu banku.

Tomēr filma nepārspīlē tās “pasakaino” dabu un izvairās no klišejām, noturoties skarbās sporta realitātes grožos – šis milzīgais un eksperimentālais risks nav acumirklīga transformācija līdz izcilībai.

Attiecības ar pārējiem komandas pārstāvjiem tiek saasinātas, šaubas arvien vairāk pastiprinātas, un atliek tikai cerēt, ka risks, uz kura tiek likta ne vien Bilija, bet visu pārējo pārstāvju karjeras, atmaksāsies.

Turklāt šis nav vien vēstījums par to, cik krasi mainījās profesionālais beisbols un kā Oklendas “Athletics” guva neviena neprognozētus panākumus.

Filma cenšas parādīt, kas definē patiesus sasniegumus – tā nav nauda un tās nav trofejas, bet tā ir atļautība un uzdrošināšanās sporta skarbajā pasaulē, kurā vienīgā neveiksme ir neiet līdz galam.

“Pelē: leģendas dzimšana” (Pelé: Birth of a Legend, 2016; 1 h 47 min) ir amerikāņu Džefa un Maikla Zimbalista (Jeff & Michael Zimbalist) režijas filma par pasaulslaveno brazīliešu futbola leģendu Pelē (Pelé) un viņa pasakaino ceļu no nabadzīga rajona Brazīlijā līdz valsts ikonai un dižākajai futbola skatuvei – FIFA Pasaules kausam.

Brazīlijā futbols ir dzīvesveids, dzīves jēga un reliģija, taču Pelē bērnību pavada nabadzībā – viņa ģimenes apstākļi futbolam neļāva pakļauties.

Bija jāstrādā dažādi darbi un jāpelna iztika, taču viss mainījās, kad vecāki tomēr pieņēma izšķirošu lēmumu, kas pavisam drīz brazīliešu nācijas slavu katapultēja līdz vienam no ievērojamākajiem laikposmiem valsts vēsturē.

Tas bija lēmums atļaut Pelē sekot savam sapnim un pievienoties kluba “Santos” akadēmijai, kad futbolista talants kļuva pārāk ekstravagants, lai to ignorētu.

Sākotnēji deviņus, pēc tam septiņpadsmit gadus vecais filmas varonis Pelē ir cerības simbols visiem sportistiem, kas šķietami neizbēgamos un ierobežojošos apstākļos sapņo kļūt par ko vairāk, atbildot uz jautājumu: “Kā kļūt par futbola zvaigzni, kad nevari atļauties ne treniņus, ne arī apavus, ar ko apaut kailās pēdas?”

Taču ir pieņemts ticēt, ka

vistrūcīgākie apstākļi producē visspilgtākās zvaigznes, jo nekas cits neatliek, kā vien sapņot un veltīt savu dzīvi un spēkus sapņu piepildīšanai.

Ikviens mazs sportists alkst kļūt par savas komandas vai valsts varoni.

Šis ir stāsts par to, kā trūcīgu un patiesi bezcerīgu apstākļu nomāktais Pelē šo sapni par spīti visam realizē, upurējot attiecības ar draugiem un sevi kā daļu no ģimenes finansiālā balsta.

Tas filmu padara par emocionāli iedarbīgu drāmu, kas atdzīvina nozīmīgu futbola vēsturi un ataino skarbos šķēršļus, kas jāpārvar, lai nonāktu pašos augstumos.

Tomēr filma ir arī estētisks baudījums – tā apspēlē tēmu par futbolu kā “skaisto spēli” (Pelē popularizēta frāze, kas globāli izplatījusies angļu valodā, lai apzīmētu futbolu: the beautiful game) un Brazīliju kā vienu no futbola vizuālā baudījuma inscenētājām.

Tas ir tā saucamais “žinga” (portugāļu ginga) stils, kas pielieto aktīvu driblēšanu, žonglēšanu un plūstošu veiklību ar bumbu, kas, pateicoties tā vizuālajai estētikai, tiek saukts arī par sambas (brazīliešu deja) stilu.

Šāda veida futbols, kas bija vienīgais izklaides un uzaugšanas veids Brazīlijas ielās, tika uzskatīts par pārāk primitīvu un nelietderīgu lielajā sportā, taču jaunās brazīliešu superzvaigznes neatlaidība atstāja mūžīgu un revolucionāru iespaidu uz futbolu kā unikālu un estētiski baudāmu kultūras sastāvdaļu.

Turklāt šī filma lieliski apvieno gan sīku detaļu, gan liela mēroga notikumu nozīmību.

Nenoliedzams ir tas, ka tā atgriežas laikā pie viena no svarīgākajiem notikumiem futbola vēsturē – 1958. gada Pasaules kausa –, kas atklāja ceļu vienam no visu laiku labākajiem futbolistiem un sportistiem.

Tolaik vēl nezināmā un apšaubītā Pelē augstvērtīgās prasmes ar bumbu, Pasaules kausa globālā nozīmība un fakts, ka brazīlietim bija vien 17 gadu, padara to par absolūtu sporta vēstures kanonu.

Turklāt filma izraisa emocionālu saikni arī par maziem un pieticīgiem pirmsākumiem, par draudzību, par ticību sev, par riska uzņemšanos.

Tā parāda, ka nav svarīgi, vai tev ir visi pasaules resursi vai iespējas, jo, ja tu turpini darīt to, kas tevi aizrauj, turies pie tā dienu pēc dienas, nakti pēc nakts, tad iznākums var būt tikai viens.

Filmā to lieliski izsaka Pelē tēvs: “Nepārcenties tik ļoti. Izbaudi sevi. Viss pārējais nāks pats.” Tāpēc galvenais ir nekad nebeigt ticēt sev un neļaut apkārtējiem šķēršļiem liegt ceļu izcilībai.

“Tās bija mūsu atšķirības, kas padarīja mūs skaistus,” teicis pats Pelē, atcerēdamies neaizmirstamo 1958. gadu, kad viņa negaidītie varoņdarbi izcīnīja pirmo Pasaules kausa titulu Brazīlijas nācijai.

“Dzelzs tvēriens” (The Iron Claw, 2023; 2 h 12 min; Latvijas kinoteātros no 19.04.2024.). Aizgājušā gada decembrī ASV izlaistā režisora Šona Durkina (Sean Durkin) filma “Dzelzs tvēriens” ir patiess, taču neticami traģisks un dramatisks stāsts par nešķiramajiem brāļiem fon Erihiem (Von Erich), kuri astoņdesmito gadu sākumā transformēja profesionālās cīņas (reslinga) pasauli, kurā valdīja sīva konkurence.

Visi dēli ir ļoti prasīga, ambicioza un patriarhāla tēva paspārnē, kurš par vienīgo dzīves lepnumu atzīst spēju sevi pasargāt, būt spēcīgam, konkurētspējīgam un veiksmīgam sportistam.

Turklāt fiziskas un emocionālas vājības izrādīšana ir kategoriski aizliegta – tai nav vietas īsta vīrieša personībā. Vismaz tā uzskata dēlu tēvs – bijusī reslinga zvaigzne un šī sporta veida iniciators.

Šai sporta ģimenes dinastijas un traģisku pavērsienu drāmā atklājas dzīve ar visaugstākajām prasībām, kur pasaules čempiona josta ir vienīgais mērs, kas izsaka nozīmību.

Filma atklāj to, kāpēc reslings ir “vissmagākais no visiem profesionālajiem sporta veidiem”, izkliedējot ar to bieži saistītās šaubas.

Proti, jautājumus, vai tas viss nav fiktīvs? Lai nu kā, pārspējot cilvēka ķermeņa fiziskos limitus, aizraujot pūli gan sportiskā, gan vokālā ziņā, tas viss ir augsta līmeņa šovmeņu bizness, kas uzkurina un aizrauj milzīgas auditorijas.

Taču filma skatītāju iesaista šī augstprasīgā sporta aizkadros, atklājot tā postošo un mentāli traumatizējošo pusi, kas spēj novest līdz psihiskai agonijai, jo prasības – no tēva, no publikas un sevis paša – izrādās pārāk liels slogs.

Taču režisors pievērš uzmanību ne vien varoņu savstarpējai dinamikai, bet arī viņu brālībai – tam, kā brāļu mīlestība brīnumainā kārtā gūst virsroku, neraugoties uz tēva valdonīgo nostāju, kas nosaka necilvēcisku disciplīnu un konkurējošu attieksmi puišu starpā.

Tāpēc ārpus ringa aktivitātes filmā gūst traģiski emocionālu noskaņu un aizkustina ar arvien sakāpinātāku atmosfēru, kad dramatiski pavērsieni notiek cits pēc cita.

Vai šajā ģimenē iespējams vēlēties arī ko citu kā tikai cīņas sportu? Vai būt visspēcīgākajam, visizturīgākajam un vissekmīgākajam sportistam tiešām nozīmē būt neaizskaramam, neapturamam un, pats galvenais, laimīgam?

Noskaties, kā Holivudas zvaigzne Zaks Efrons (Zac Efron) nospēlē spēcīgu un, iespējams, savas karjeras spožāko aktierspēli, līdzās Džeremijam Alenam Vaitam (Jeremy Allen White) un citiem aktieriem, atveidojot vienu no ietekmīgākajām un spēcīgākajām ģimenēm reslinga vēsturē.

“Sapņu komanda 1935” (2012; 1 h 57 min). Nav labāka veida, kā noslēgt šo sarakstu, kā vien ar režisora Aigara Graubas un producenta Andreja Ēķa “Sapņu komandu”, kas bija absolūts nacionālais kases grāvējs, sasniedzot arī vairākus starptautiskus filmu festivālus Eiropā, Āzijā un Amerikā.

Šis patriotismu uzliesmojošais gabals, kas izstrāvo uzlādētu latvisko garu un bezgala motivāciju, manto arī spraigus sarežģījumus, ievītus līdzjūtības kamolā.

Tās ir vairākas aizķeršanās un caur mata tiesu izcīnīti veiksmju momenti, kā arī brīži, kad fantastiskais Eiropas sapnis vairāku nekontrolējamu iemeslu dēļ tiek šķietami sagrauts skatītāja acu priekšā. Augšas un lejas – kā jau drāmā pienākas.

Lai nu kā, tā tik tiešām ir “Sapņu komanda”, kas savu neticamo sapni tomēr piepilda.

Piedaloties pirmajā Eiropas basketbola čempionātā ar pašu sagrabinātiem resursiem, darbojoties pavisam nepraktiskos apstākļos un pielietojot riskantus eksperimentus izlases sagatavošanā, tiek pilnveidots patiesi sapņveidīgs fenomens, kas Jāņa Āmaņa atveidotā Valdemāra Baumaņa (Latvijas basketbola izlases trenera) vadībā tiek panākts, pārvarot finansiālus blokus un visus citus iespējamos traucēkļus.

“Ja kāds kaut ko ļoti grib, tad to var arī sasniegt.”

Un šī pretrunīgo raksturu Latvijas izlase, salasīta no savstarpēji naidīgām basketbola komandām, parāda, ka Latvijas gods un patriotiska griba galu galā ir daudz svarīgāka un spēcīgāka par savstarpējiem ķīviņiem.

Tāpēc arī Latvijas patriotiskā pacilātība filmu padara par aizkustinošu un emocijām pilnu piedzīvojumu, kam līdzi just gribas tikpat aktīvi, cik īstā spēlē, jo dzīvā tuvplānā vērojams, kā latvieši arvien vairāk tuvojas neiedomājamam sapnim.

Zīmīgi, ka 2012. gadā, kad filma tika izlaista kinoteātros, tās iespaids uz skatītājiem bija patiesi efektīgs. Gandrīz kā basketbola arēnā – kad latvieši iemeta bumbu grozā, skatītāji atdzīvojās, lēca kājās un kļuva par daļu no 1935. gada triumfa.

Taču šī latviskuma saikne paliek tikpat spēcīga, filmu skatoties arī mājās vai kur citur, jo, redzot savējos pārspējam neiedomājamus šķēršļus, tiek saglabāts nepārtraukts saviļņojums un saspringtība līdz pašām filmas beigām.

Gribot vai negribot filma katra latvieša asinīm liek kņudēt latviskā garā.