Tiem, kuriem atrasties skatienu epicentrā ir grūti, parasti iesaka vai nu skatīties pāri publikai, vai koncentrēties uz sakāmo, lieki nedomājot. Ko par spēju atbrīvoties publikas priekšā saka savas jomas speciālisti?

Krupju vietā dimanti

Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas teātra mākslas skolotāja Sandra Okuņeva ne tikai bērnus un studentus iepazīstina ar skatuviskām izpausmēm, bet arī pati bieži kāpj uz skatuves vai stājas studentu, skolēnu auditorijas priekšā.

Viņa atzīst – lai arī cik gadus nākas stāties cilvēku priekšā, arī viņai ir satraukums pirms katras iziešanas jaunas kompānijas priekšā. ”Jo tas ir nezināmais, tas parasti biedē,” viņa skaidro. ”Ieteikumi, kā mazināt satraukumu, ir daudz un dažādi, tas, ko es saviem skolēniem parasti minu kā pirmo, – sagatavošanās.

Jo vairāk esi sagatavojies, jo mazāk vietas atstāj uztraukumam un stresam. Protams, tas satraukumu neuzveic pilnībā, bet ir ļoti būtisks nosacījums.

Arī praksē darbojoties, skolēni un studenti to atzīst.”

Arī runas pedagoģe Zane Daudziņa Ziedoņa klases rīkotajā iedvesmas un pašizaugsmes konferencē “Skolotājs ir Personība” liek uzsvaru uz zināšanu bāzi, kas ir viens no svarīgākajiem veiksmes faktoriem uzstājoties: ”Zināšanu bāzei ir jābūt – tas ļauj mums būt stabiliem, mierīgiem, saglabāt elpošanu, jo pašā pamatā mēs zinām, ka no mūsu mutes ārā kādā nesavaldīgākā brīdī nesāks velties krupji, bet dimanti.

Vēl ļoti svarīgs faktors runā ir dedzība, jo tas nosaka, vai mēs savā pašizpausmē esam vienkārši neitrāli vai nu aizrautīgi un īpaši saistoši. Vai mēs esam interesanti brīdī, kad patiešām tērējamies?

Intonācija un balss tembrs ir ļoti būtisks, lai aizķertu klausītāju. Kad tajā jūtama dedzība, klausītājam grūti aizdomāties par ko citu, jo viņš visu laiku klausās dzīvā, dedzīgā sarunā. Caur intonāciju mēs liekam klausītājam noticēt, ka te ir kaut kas ļoti interesants un saistošs, tādā veidā mēs viņu aicinām sev līdzi.

Lielisks paraugs ir mana latīņu valodas pasniedzēja Ināra Ķemere, man ļoti valdzināja tas, ka viņa parasti enerģiski ieskrēja auditorijā un ātri uz tāfeles sašvīkāja kaut kādus burtus, pagriezās pret mums un skaļi teica: ”Nu!? Redzat? Redzat?” – pamanījusi mūsu apjukumu, viņa turpināja: ”Labi, nekas. Es jums tūlīt visu izstāstīšu.” Un tad viņa sāka stāstīt, vērpjot sacīto tādās vārdkopās kā – “parasti tā nemēdz būt, šis ir kas īpašs, reti lietots” utt. Viņa to visu darīja tik enerģiski, ar visu sevi tur bija iekšā, un mēs viņā klausījāmies tā, ka mums likās, pasaulē pilnīgi noteikti nav vispār nekā svarīgāka un interesantāka par latīņu valodu.”

Ja esi pele, tēlo lauvu

Viens no būtiskākajiem aspektiem veiksmīgai sevis prezentācijai ir pirmais iespaids. ”Cilvēks ir tūkstošsignālu luksofors. Arī ieraugot mani uz skatuves, 1,5 minūtēs jums par mani viss ir skaidrs – kāds man ir garastāvoklis, esmu novecojusi vai vēl ciešami izskatos, esmu vesela vai galīgi slima, kāda man gaume, stils, vai humora izjūta dzīvē ir klātesoša.

Izfiltrējot šo visu, zemapziņai tiek nosūtīts ziņojums ”patīk” vai ”nepatīk”.

Pirmo impulsu izmainīt ir ļoti grūti. Mēs to apzināmies un tieši tāpēc, ejot cilvēku priekšā, izjūtam temperatūras svārstības, karstuma viļņus, elpas paātrināšanos un sirds dauzīšanos. Nonākam tādā laukā, kur pašiem sevi kontrolēt paliek grūti, vienīgais, ko mēs varam, – strādāt ar elpu. Tas ir brīnummehānisms, kas visātrāk var novest pie sakārtošanās,” pārliecināta ir Z. Daudziņa.

”Jā, otrā lieta, ko cenšos praktizēt ar saviem audzēkņiem, ir ķermeniskās izpausmes, stāja. Es to saucu ”izliecies par lauvu, kad esi pele”, attiecīgi – kad tev ir bail, esi satraucies un šķiet, nekas neizdosies, nostājies stabili. Pavisam vienkārši, nostājies stingri uz abām kājām, plecus pavirzi atpakaļ, zodu pacel mazlietiņ augstāk.

Stāja, ko parādīsi uz āru, palīdzēs iekšēji tev pašam atgūt pārliecību par sevi. Ķermeniskās izjūtas pamazām pārņems arī tavas emocijas un uztraukumu.

Pavisam vienkāršais – elpo dziļi. Teorētiski visi to zina, taču pielieto retais. Kad cilvēks uztraucas, saspringst, elpošana tiek bremzēta, skābeklis smadzenēm netiek pievadīts pietiekamā daudzumā un rodas vēl papildu stress. Sanāk kā vāveres ritenis. Elpošana te var palīdzēt,” savās metodēs dalās S. Okuņeva.

Stresa mazināšanas paņēmieni

Liepājas pasniedzēja satraukuma mazināšanai aicina koncentrēties uz to, kas ir jāizdara. ”Ja cilvēks koncentrējas uz bailēm – kā man izdosies, neizdosies, ko teiks citi – viņš visu enerģiju aizpludina uz uztraukumu. Lai to raksturotu, parasti lietoju salīdzinājumu ar mazu bēbīti,

kad mazulīti auklē un rūpējas, viņš kļūst aizvien lielāks un pieaug, tieši tāpat ir ar bailēm un uztraukumu, jo vairāk mēs par to domājam, jo lielākas tās kļūst.

Iesaku koncentrēties uz to, kas ir mans mērķis, ko es teikšu, tādējādi uztraukums zaudē enerģiju, nevis barojas no tās, tas aiziet kaut kur fonā. To bieži var novērot, kad cilvēks sāk runāt, ir ļoti satraucies, turpina un uztraukums mazinās, cilvēks nostabilizējas. Neauklēt uztraukumu, neauklēt stresu, bet koncentrēties uz darāmo,” skaidro S. Okuņeva.

”Viena no manām metodēm, kā visātrāk atbrīvoties, ir uz mirkli sasprindzināt pilnīgi visu ķermeni un tad ātri atbrīvot, tādā veidā atmetot pilnīgi visu spriedzi. Piemēram, sēžu sapulcē, zinu, ka tūlīt mūs mana kārta runāt, bet sirds sitas kā negudra.

Tad rīkojamies – apsēžos taisni, kājas nekrustoju, atbalstos pret paroceņiem un atspiežos ar sēžas kauliņiem pret krēsla virsmu, ieķeros krēsla apakšā, un uzdevums ir – ar rokām celt krēslu uz augšu, bet ar sēžu un ķermeni spiest uz leju. Spiežam, spiežam un atbrīvojamies! Re, iestājas eiforiska laime. Tā ir iekārtots, pēc sasprindzinājuma nāk atslābums, kas nes ļoti labas sajūtas. Izdarot šo pirms sava iznāciena, ķermenim ir vieglāk,” seminārā pamāca Z. Daudziņa.

Tāpat pedagoģe uzsver, jo staltāka ir mūsu ķermeņa konfigurācija, jo labāk mēs jūtamies. ”Ja mēs apzināti un mierīgi elpojam, spējam rāmāk domāt, ja uzturam acu kontaktu ar cilvēkiem, ar kuriem sarunājamies, mēs labāk pamanām viņu sajūtas un attieksmi pret mums.

Mēs varam radīt pozitīvu gaisotni, paši nākot ar smaidu, tos sauc par spoguļneironiem, kad apkārtēji sāk darīt to pašu, un mēs iegūstam patīkamu un pozitīvu apkārtējo vidi.”

S. Okuņeva novērojusi, ka cilvēkam uz teātra skatuves ir vieglāk darboties, iejūtoties kādā lomā, nekā prezentēt pašam sevi, tāpēc tiem, kuriem skatuve rada satraukumu, iesaka sākt ar lomu atveidošanu, tādējādi parādot sev, ka uzstāšanās nav nekas pārdabisks.

Maziem solīšiem sevi pieradinot, elpojot un koncentrējoties uz darāmo, viss izdosies. Tāpēc jo īpaši ieteicams sākt ar dzejolīšiem ģimenes lokā, pamazām savu auditoriju palielinot.

UZZIŅAI

Zanes Daudziņas ieteikumi

• Stāviet taisni.
• Elpojiet dziļi un mierīgi.
• Uzsmaidiet cilvēkiem.
• Uzturiet acu kontaktu ar publiku.
• Runājiet ar dedzību un pārliecību.
• Esiet dabiski un atraisīti.
• Gādājiet par to, lai runa ir dzirdama un skaidra.
• Apzinieties savu mērķi un apņēmīgi virzieties uz to.

Ko citi ievēro un patur prātā?

Alberta Mehrabiana likums

• 55% – ārējais veidols, smaids, mīmika, skatiens, apģērbs, ķermeņa valoda utt.
• 38% – audiālā informācija: balss modulācija, tonis, runas melodija. Tas simbolizē par virzību uz priekšu vai vienaldzību.
• 7% – tīrā leksiskā vārdu nozīme. Ja es saku vārdu ”labs”, tikai tajos 7% var nolasīt, vai tas tiešām ir labs vai intonācija rāda, ka tā nebūt nav. Vizuālais un audiālais koptēls vārdu nozīmi ļoti būtiski maina.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.