Starplaikā starp pasaules čempionātu, kas notika ASV, un došanos apciemot savu māsu Japānā Latvijas bobsleja izlases stūmējs Reinis Rozītis pāris nedēļas pavadīja savās mājās Liepājā un piekrita sniegt interviju.

– Reini, sāksim ar tradicionālo jautājumu: kā vērtē aizvadīto sezonu?
– Gara. Ja nopietni, tad droši vien laba, jo mums ar Edgara Maskalāna četrinieku izdevās paveikt to, kas bija jāizdara. Pirmkārt, visi posmi bija jānobrauc līdz galam, to mēs arī izdarījām. Plus vēl sarūpējām pārsteigumu, ka iekļuvām pieciniekā Altenbergā. Paveicām to ar šova elementiem – ar kritienu, bet sasniedzām labu rezultātu. Pats pirms sezonas domāju, ka būs labi, ja kopvērtējumā izcīnītā vieta būs tuvu desmitniekam, un beigās bija dusmas, ka apstākļu sakritības dēļ mēs kopvērtējumā nepalikām desmitniekā. Protams, citi džeki runā par medaļām un prasa, kad tad būs jūsu kārta, bet pirmajā desmitniekā brauc tikai labākie, un mēs viņiem jau tagad traucējam. Konkurenti jau tagad nāk uz mums skatīties ar domu, kas tie tādi, kas traucē austrietim un anglim izpildīt olimpisko kvalifikāciju. Vienīgi pasaules čempionātā neklājās tik labi, kā gribētos, bet Leikplesidā, ja slīd lejā uz sliecēm, nevis kājām gaisā, tad tas jau ir izdevies starts. Pirmajā gadā pilota uzdevums vispār ir tikai tikt līdz lejai, nevis pēkšņi cīnīties par augstām vietām.

– Pirms sezonas teici, ka vieta tuvu pirmajam desmitniekam būtu ļoti labs rezultāts. Sanāk, ka tava prognoze ir bijusi ļoti precīza.
– Jā, ierindojāmies maksimāli tuvu desmitniekam, vienīgi pēdējā posmā Soltleiksitijā nepaveicās ar laika apstākļiem. Vispirms sniga sniegs, tad uzspīdēja saulīte, un polis no 20.vietas ar nekādu startu pēkšņi iebrauca sešniekā. Visiem mutes vaļā, un visi gaida, kas notiks tālāk – varbūt brauks korejieši, kas izcīnīs kausu (smejas – A.S.).

– Noteicošais gan laikam ir tas, ko par sezonu domā un ko saka izlases galvenais treneris Sandis Prūsis.
– Treneris pagaidām saka, ka jāatpūšas (smejas – A.S.). Pagaidām izvērtēšanas nav bijis, bet noteikti, ka būs jau tuvākajā laikā.

– Par Jāni Miņinu laikam nevienam pretenziju nevar būt, jo viņš Latvijai izcīnīja pirmās medaļas pasaules čempionātā.
– Viņa gadījumā nav par ko satraukties. Tagad visi, protams, gaida nākamā gada olimpiādi – posmu olimpiskajā trasē Miņins vinnēja, tātad viss kārtībā, lai gan pārējie arī nesnauž. Olimpiādē būs grūti visiem. Vistleras trasē varbūt augša liekas vienkārša, un tu tā sēdi un baudi braucienu, bet kad pienāk 12. un 13.virāža, tad zeme ar debesīm sajaucas kopā, pats vairs neko nesaproti, atliek vien gaidīt, kas notiks. Ātrums ir milzīgs, un trase sarežģīta.

– Pirms sezonas bija versijas, ka tu varētu iekļūt arī četrinieku pirmajā ekipāžā, bet šāda ceļošana izpalika. Kādēļ tā?
– Ļoti vienkārši – ja pirmajai ekipāžai klājas labi, tad nekas netiek mainīts, un tas ir pašsaprotami. Ja būtu pelnījis vietu, tad man tā pienāktos, ja neesmu, tātad neesmu.

– Jau ieminējies par laika apstākļiem vienā posmā, bet kāda vispār bija šī ziema?
– Mums kopš novembra bija nepārtraukta ziema. Kā devāmies uz kādiem mačiem, tā visu nedēļu sniega, lai gan tur varbūt nebija snidzis ilgi. Piemēram, Turīnā cerējām, ka varbūt pat varēsim pasauļoties, bet uznāca sniega vētra un posmu vispār atcēla. Šogad tiešām visos posmos bija sniegs, un bobslejs bija ziemas, nevis dubļu sporta veids, kā citus gadus.

– Ar finansiālām grūtībām tagad saskaras visā vai gandrīz visā sporta pasaulē. Vai problēmas skar arī jūs?
– Protams. Un nav noslēpums, ka mūs ir pametuši vairāki sponsori. Par laimi, daudzi ir noturēti, turklāt ir arī tādi, kas tikko pievienojušies. Mēs, sportisti, gan sponsoru un finansējuma maiņas neizjūtam, ja nu vienīgi, kad ir kāda reklāmas uzlīme jānoņem vai jāpielīmē klāt, bet dzīvošana un ēdināšana nemainās.

– Cik ilgu atvaļinājumu saņēmāt, un ko brīvajā laikā grasies darīt
– Maija beigās mums atsāksies treniņi. Faktiski jau pauze ir tikai dažas nedēļas, tad lēnā garā būs pašam jāsāk gatavoties.

Pats taisos uz Japānu ciemos pie māsas, beidzot gribu sakārtot dzīvokli. Kas vēl? Noteikti atpūtīšos, un vēl jau ir skola, respektīvi, studijas Liepājas Universitātē, kur man ir jāpabeidz otrais kurss.

– Būsi ieraugāms arī vieglatlētikas treniņos?
– Noteikti, jo tā ir visa pamatā. Domāju, ka paša priekam piedalīšos arī kādās sacensībās. Lai varētu skaitīties par sportistu, cilvēkam ir jāsporto katru dienu. Nav tā, ka tagad uz divām nedēļām, piemēram, pielipšu pie televizora. Turklāt vieglatlētikas treniņos varu satikt savus draugus.

– Ir sportisti, kas pēc garas sezonas īpaši nevēlas būt sabiedrībā, bet labprātāk nolien kādā klusā stūrītī. Uz tevi tas laikam neattiecas?
– Bobslejs ir noslēgts sporta veids. Braucot mājup, izrēķinājām, ka sezonas laikā mēs – kādi 12 cilvēki – četrus mēnešus dienu dienā pavadījām kopā. Tātad trešo daļu no gada kopā ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, un lidostā atvadoties pateicām, ka negribam viens otru kādu laiciņu redzēt. Tagad ir laiks draugiem, radiem un ģimenei.

– Vai pirms nākamās sezonas pietiks apņēmības?
– Motivācijas zudumam nav pamata, jo nākamgad notiks ziemas olimpiāde. Olimpiskā trase ir sevišķi interesanta, tai jāprot tikt cauri, un mēs vienīgie četriniekos netikām (smejas – A.S.).

– Varbūt nākamreiz pratīsiet?
– Jau zinām, kā tas darāms. Zinām, ka stingrāk jāturas bobā. Treniņos tur daudzi krita, un pašā sākumā no augšas – no vīru starta – nemaz neļāva braukt, jo ātrums tur ir milzīgs.

– Laikam, tādēļ Miņins uzstādīja jaunu pasaules ātruma rekordu.
– Viņš uzstādīja, nobraucot uz sliecēm, bet domāju, ka mums ir cits rekords, kas ir sasniegts, finišējot uz galvas – ātrums bija labs, un neviens cits jau uz galvas nefinišēja.

– Tu vienmēr atgādini, ka bobslejisti nekad nav fiziski pilnīgi veseli. Kā tad ir ar veselību?
– Labi, ka ar pērn operētajiem ceļgaliem viss kārtībā, bet pasaules čempionātā satraumēju muguru, kas ir mazliet jāpaārstē. Pēc sezonas beigām jau tā ir ierasta prakse – jāsalaiza brūces un jāsāk trenēties.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”

Ziema un bobsleja trases Reinim pagaidām ir aiz muguras – līdz maija beigām liepājnieks var baudīt atvaļinājumu.