Iepriekšējo 14 gadu rudens daļai liepājnieku asociējās ar jaunās hokeja
sezonas sākumu. Par laimi, šogad pilsēta pavisam bez hokeja nav palikusi, taču
“Liepājas metalurga” paspārnē vairs nav ne tā saucamās
meistarkomandas, ne dublieru vienības, ne arī vecāko grupu jauniešu. Kā šādos
apstākļos eksistē hokejistu mājvieta – ledushalle?

“Strādājam tāpat kā iepriekš,” atbild halles direktors Kārlis
Dreņģers. Protams, pasākumu hallē ir kļuvis mazāk, darba apjoms sarucis, un
samazinājusies arī ledushalles noslodze. Cik lielā mērā? “Par 20
procentiem,” Kārlis nosauc skaitli, kas šķiet samērā mazs, ja ņem vērā to,
ka klubu un pilsētu ir pametis paprāvs hokejistu un treneru skaits.

Ir palikušas piecas treniņu grupas, no kurām vecākie ir U-16 vecuma
grupas puiši, norāda K. Dreņgers. Viņš saka paldies Liepājas pašvaldībai
par to, ka bērni un jaunieši turpina trenēties, ka hokejs Liepājā nav
apstājies. Taču ledushalles direktoru visvairāk uztrauc tas, ka joprojām nav
noteiktības par nākotni. Proti, lai arī, no vienas puses, izmaiņu it kā ir
daudz, no otras puses – juridiski izmaiņu faktiski nav.

Liepājas domes Sporta pārvaldes vadītājs Artis Lagzdiņš skaidro, ka
pašvaldības pašreizējais atbalsts Liepājas hokejam izpaužas, sedzot izmaksas,
kas ir saistītas ar ledus īri. Proti, palīdzot nodrošināt pašu pamatu,
svarīgāko pozīciju, kas ir nepieciešams bērnu un jaunatnes hokejam.

Arī A. Lagzdiņa balsī var saklausīt vilšanos par to, ka jautājumā par
“Liepājas metalurga” sporta kluba grūtībām trūkst konkrētības:
“Izskan dažādi jaunumi par uzņēmuma likteni, bet faktiski nekādas
aktivitātes šajā jautājumā nenotiek, tādēļ mēs uz šo jautājumu nevaram
raudzīties ilgtermiņā. Uzdevums ir nesagraut sistēmu, bet ir jāpieņem lēmums,
kā sistēmai strādāt saprātīgā režīmā, nevis tā kā pašlaik – no mēneša uz mēnesi
pieņemot pagaidu lēmumus.”

Kārlis arī skaidro: runām, ka ledushalli uzņēmums “Liepājas
metalurgs” varētu izīrēt par vienu latu gadā, šobrīd nav pamata. Šāds
risinājums esot bijis minēts “Metalurga” Tiesiskās
aizsardzības plāna sākotnējā versijā, taču apstiprinātā versija paredzot halles
pārdošanu. “Pircēja, cik es zinu, pagaidām nav,” saka K. Dreņģers.

Varbūt tādā gadījumā par šīs bāzes īpašnieku varētu kļūt Liepājas
pilsēta? Arta Lagzdiņa atbilde skan diplomātiski: “Mēs noteikti izskatīsim
šādu iespēju, bet negribam spekulēt par šo jautājumu, nezinot cenu un
nosacījumus.” Liepājas sporta dzīves vadītājs arī norāda, ka būtu vienkāršāk
realizēt sporta programmas, ja pilsēta būtu halles īpašniece. Katrā ziņā tas
nav pilsētas interesēs, lai šī bāze tiktu aizvērta kaut vai tikai uz laiku un
nespētu pildīt tās funkcijas, kuras hallei ir paredzētas, to būvējot.

K. Dreņģeram arī jautājām, kādas ir iespējas aizpildīt radušos caurumus
halles noslodzē. Varbūt ir iespēja ielēkt koncertu un izstāžu organizēšanas
nišā, piedāvāt ledus diskotēkas vai varbūt vēl kādus citu izklaides pasākumus?

“Līdz ar Olimpiskā centra uzcelšanu izstāžu un koncertu nišā mums
vietas nav. Neviens pie mums nenāks, jo hallē ir jāklāj speciāla grīda, un tas
izmaksās dārgāk. Turklāt Olimpiskais centrs piedāvā modernas telpas. Mēs varam
cerēt tikai uz ledus iznomāšanu. Kam sezonas laikā var iznomāt ledu? Nevienam.
Paliek tie, kas mums bija, – sporta klubs, amatieru hokejisti, publiskās
slidotavas un publiskās slidotavas ar nūjām. Paldies Dievam, ka padevās tik
laba starpsezona.”

Savukārt runājot par nākotni, K. Dreņģers ir pārliecināts, ka
Liepājā ir jābūt vismaz Latvijas čempionāta, ja ne baltkrievu ekstralīgas
komandai, uz kuru tiekties jaunajiem spēlētājiem: “Šeit iesētās hokeja
tradīcijas ir dziļas. Kaut kādam risinājumam ir jābūt.”