Kā
otrdienas vakars, tā Jūrmalas ielas galā uz kārtējo koptreniņu
pulcējas skriešanas entuziasti. “Jau kopš vasaras vidus,”
Rolands Štrehers, viens no idejas autoriem, priecājas, ka interese
kopš tā laika nav rimusi, un arvien ir liepājnieku, kuri vēlas
izkustēties. Arī regulārajiem skrējējiem patīk savus treniņus
dažādot – pārmaiņus skriešanu vienatnē nomainīt pret
skriešanu kuplākā bariņā.

Skrien
cauru gadu

“Mēs
skrienam
tik lēni, cik mūsu lēnākais skrējējs,” stāsta R.Štrehers,
mudinot pievienoties arī tos, kuri baidās, ka varbūt netiks līdzi.
“Skatāmies, lai neviens neatpaliek. Jo mūsu primārais šo
treniņu mērķis nav skriešana uz ātrumu. Tas ir vairāk kā
skrējēju satikšanās pasākums, kurā pārspriest jaunumus, kā
katram iet utt.” R.Štrehers grib, lai Liepājā skrējēji
pazītu viens otru. “Koptreniņi domāti, lai liepājnieki
savstarpēji sapazītos. Lai nav tā, ka skrien pa veloceliņu visi
sabozušies, sevī ierāvušies. Lai pamāj, pasaka čau!
un
skrien tālāk. Pozitīvāk jūties pats un arī tas, ko esi
pasveicinājis.”

Parasti
otrdienas koptreniņā tiekot pieveikti desmit kilometri. “Jā,
pilnīgam iesācējam tas varbūt ir par grūtu, bet, kā jau teicu,
pielāgojamies lēnākajam skrējējam. Neviens netiek atstāts.”
Pirms treniņa nekādas kopējas iesildīšanās nav. Bet, ja kāds
vēlas uzzināt kādu vienkāršu iesildīšanās vingrinājumu
rutīnu, var droši prasīt, noteikti tikts parādīts. Par
iesildīšanos var uzskatīt skrējienu no savas dzīvesvietas līdz
treniņvietai, teic R.Štrehers, kurš ar šo sporta veidu aizrāvies
jau trīs gadus.

Tā
kā skriešanas koptreniņš sākas pulksten 18.30, un tajā laikā
ārā jau satumsis, distance tiek plānota pa apgaismotiem celiņiem.
Maršruts ir mainīgs. Kā skaidro R.Štrehers, tas tiek darīts, lai
būtu interesantāk. “Reiz līkumu izmetām cauri Raiņa parkam,
skrējām pāri Gaisa tiltam, esam aizskrējuši arī līdz Putnu
tornim Lauku ielas galā,” liepājnieks uzskaita dažas vietas,
kur treniņu laikā pabūts. “Ir plāns izpētīt Karostas
taciņas, paskriet nedaudz pa mežu. Varbūt tas ieinteresēs tos,
kam nepatīk asfalts, bet gan meža taciņas.”

Regulāri
uz koptreniņiem nāk vidēji astoņi skrējēji. Ir jūtams, ka
tuvojas pavasaris, vasara, jo interesi izrāda arvien jauni
skrietgribētāji, novērojis R.Štrehers. Viņš spriež: “Grib
būt formā. Turklāt tuvojas arī lielie skriešanas mači.”
Sacensībām gatavojas arī Rolands pats. Viņš atzīst, ka līdz
šim nedaudz slinkojis – skrējis tikai koptreniņos. Bet nu
cenšoties izskriet vismaz četras reizes nedēļā, jo tuvojas
“Lattelecom Rīgas maratons”. “Pērn pieveicu
pusmaratonu, šogad gribu noskriet maratonu,” vīrietis vēlas
savākt pilnu Rīgas maratona distanču medaļu komplektu.

Starp
koptreniņa dalībniekiem ir gan tādi, kuri ar skriešanu sākuši
nodarboties pavisam nesen, gan tādi, – ar jau zināmu pieredzi.
“Rūdītākie Liepājas sportisti, kā, piemēram, Ruslans Šuļga
vai Kaspars Tūbelis, gan mums nepievienojas. Viņiem ir savs temps,
savi treniņu plāni.” R.Štrehers saka, “bet esam
skriešanas entuziasti ar pieredzi”. Taču tāpat dalāmies
pieredzē, iepazīstinot iesācējus ar šo sporta veidu. “Nevienam
no mums nav trenera kvalifikācijas, taču daudz ko zinām un varam
pastāstīt.”

Lai
uzsāktu skriešanas treniņus, nav jāgaida pavasaris vai vasara, to
var darīt arī ziemā. R.Štrehers piekrīt, ka būtu jālauž
stereotips, ka ziema skriešanai nav piemērota. “Ir!” viņš
pārliecināti saka, un, kopš Liepājā ir veloceliņi, skriešana
ir pat diezgan ērta. Skrienot auksti nav, pietiks, ja jakai un
t-kreklam papildus uzvilks kādu plānāku džemperīti. Vēl tikai
cepure un cimdi, un skriešanas treniņam esi gatavs.

Skaits
aug

“Nē,
nav bijis tā, ka treniņš nenotiek, jo neviens nav atnācis.
Vadāmies pēc principa –, ja ir vismaz divi cilvēki, treniņš
skaitās,” Rolands atminas, ka vismazākais skaits, cik treniņā
piedzīvots, ir trīs dalībnieki. “Tas bija pa salu un vēju.”
Taču rūdītākie nenobijās. Pat tad, kad janvārī bijuši lielie
mīnusi, skrējēji devušies distancē.

Rolands,
atminoties laiku, kad koptreniņi pērnajā vasarā sākti, smaidot
atzīstas: “Tas bija ar konkrētu, savtīgu, mērķi.” Ar
draugu trenējies baso pēdu ultramaratonam, un domājuši – varbūt
vēl kāds Liepājā grib skriet un viņiem pievienoties. “Feisbukā
uztaisījām domubiedru grupu – “Skrienam Liepājā”.
Nopublicējām koptreniņa laiku, un tad skatījāmies, vai kāds
atnāks. Cilvēkiem interese bija. Vasarā nāca kādi padsmit,”
R.Štrehers priecājas, ka koptreniņš izveidojies par regulāru
pasākumu. Tieši feisbukā
arī interesenti var meklēt informāciju un treniņiem pieteikties.
“Ja cilvēks būs atķeksējies, ka nāks, tad pāris minūtes
pagaidīsim, ja gadīsies nokavēt,” tāpēc tomēr būtu jādod
par sevi ziņu, ja esi nolēmis pievienoties, skaidro R.Štrehers.
Informāciju var atrast “Facebook” grupā “Skrienam
Liepājā” (https://www.facebook.com/groups/856517114435100/),
kā arī mājas lapā www.noskrien.lv.

Jāatzīmē,
ka Rolands bija tas, kurš pērn 18.novembrī aicināja izskriet
Latviju Liepājā. Ideju pa Liepājas ielām izveidot skrējiena
maršrutu Latvijas kontūras formā Rolands aizņēmies no
galvaspilsētas, kur tas noticis jau trešo gadu. Domājis –
iniciatīvai labākajā gadījumā atsauksies cilvēki 20. Taču
skrējiena rītā piedzīvojis pamatīgu pārsteigumu. Viņu
sagaidījis liels interesentu pūlis – ap 200 cilvēku. Tā kā
pirmais pasākums izdevās, Rolandam “āķis ir lūpā”.
Viņš ir gatavs akciju “Izskrien Latviju Liepājā!” rīkot
arī šogad. Gan šo to organizācijā pamainot. “Varbūt
ātrākos skrējējus aizsūtīt prom ar kādu rūdītāku skrējēju,
lai netraucētu pārējiem,” plāno R.Štrehers. Starp citu –
decembrī ar Rolanda līdzdalību notika arī “Vecgada karnevāla
skrējiens”, kurā vākti ziedojumi Liepājas Neredzīgo
biedrības rehabilitācijas centram “Dvēseles veldzes dārzs”.

R.Štrehers
uzskata, ka pilsētā sakārtotā infrastruktūra ir viens no
iemesliem, kādēļ pēdējos gados ir pieaudzis kā skrējēju, tā
arī citu aktīvā dzīvesveida piekritēju, piemēram,
riteņbraucēju, nūjotāju skaits. “Praktiski trases ir
gatavas,” Rolands priecājas, runājot tieši par veloceliņiem.
“Tie ir notīrīti no sniega, līdzeni. Varu iet un mierīgi
skriet. Lavierēt starp mašīnām, gājējiem nav patīkami. Bet, ja
ir vieta, kur ar savu sporta veidu varu nodarboties, netraucējot
citus, tas stimulē.”

Vēl,
kas mudina cilvēkus pievērstiem aktīvam dzīvesveidam, ir sociālo
mediju attīstība: “Mēs vairāk redzam, ka sporto arī citi,
ir vieglāk iesaistīties treniņos un pasākumos.” Rolands
pastāsta, ka pēc katra treniņa tiek uztaisīts foto pie kāda
apskates objekta, kas ieplānots maršrutā. Pēcāk bildes katrs var
apskatīt feisbuka
domubiedru grupā.

Sarunas
un jauni draugi

Izrādās,
ka draugs ar kuru Rolands gatavojies baso pēdu ultramaratonam, ir
Raimonds Leja. Viņš sevi uzskata par koptreniņu “krusttēvu”.
“Esmu šeit jau no pirmās reizes,” Raimonds stāsta, ka
līdz šim nācies izlaist vien dažus koptreniņus, dēļ tā, ka
bijis ārpus pilsētas.

Nedēļā Raimonds izskrien trīs,
četras reizes, un koptreniņš esot tieši tas, kas vajadzīgs
dažādībai. “Ar skriešanu regulāri niekojos jau divus gadus.
Tā dod brīvības sajūtu, jo tu vari būt te vienā, te otrā
vietā, paļaujoties tikai uz savām kājām,” liepājnieks
skaidro, kāpēc patīk šīs sporta veids. Lai izkustētos, agrāk
vairāk braucis ar velosipēdu, bet tagad to gandrīz pilnībā ir
aizstājusi skriešana.

“Visi zinām, ka cilvēks ir
radīts aktīvam dzīvesveidam, un skriešana ir pats vienkāršākais,
ko mēs varam darīt lietas labā, jo nav vajadzīgs nekāds
inventārs, uzvelc tikai kājās kurpes un aiziet,” uzskata R.Leja, “bet vasarā pat kurpes nevajag, jo var skriet gar jūras
krastu basām kājām.”

Raimonds pārliecinājies, ka
skriešana dod daudz prieka, bet “bieži mēs to nepamanām, jo
skrienam pārāk ātri”. “Skrienot kopā, var padalīties
pieredzē, saņemt padomus, iegūt jaunus draugus un parunāt ne
tikai par skriešanu,” vīrietis uzskaita koptreniņu plusu.
“Reizēs, kad esam kuplākā skaitā un skrienam pa ielām, var
just, ka mēs šajā brīdī valdām pār pilsētu.”

Savukārt Elīna Šmite koptreniņiem
pievienojusies neilgi pēc tam, kad tie uzsākti. “Manuprāt,
tas bija kādā trešajā nedēļā, un kopš tā laika arī kopā
regulāri skrienam. Man tā bija lieliska iespēja iepazīties ar
domubiedriem un jauniem cilvēkiem,” Elīna pastāsta, ka tas
bijis būtiski, jo vasarā uz Liepāju pārcēlusies no Madonas.
“Liels paldies organizatoriem, jo, iespējams, mana integrēšanās
bez šiem treniņiem pilnīgi svešā pilsētā nenotiktu tik ātri
un lieliski.”

Arī
Elīna, gluži kā Raimonds, uzskata, ka kopā skriešanai ir
savādāka sajūta. “Tu neizej no aprites, dalies ar jaunumiem
par sacensībām, trenēšanās veidiem, metodēm. Vispār tā ir
reize, kad var labi parunāt.” Elīna piebilst, ka skriešana
nav smags darbs. Efektīvs treniņš esot tāds, kad vieglā solī
skrienot iespējams arī papļāpāt.

“Skrienu
tikai un vienīgi sev un savām ambīcijām,” teic sieviete,
“lai pierādītu, ka varu daudz”. Vislielākais atalgojums
tam esot personisko rezultātu uzlabojums. Pērn nedēļā
noskrietais sanācis virs 70 kilometriem, ja izskrietas piecas, sešas
reizes. “Bet vidēji bija kādi 40 kilometri nedēļā,”
izrēķinājusi E.Šmite. “Šis gads iesākts ļoti mierīgi –
viens, divi treniņi pa 10 kilometriem, bet no marta atkal atsākšu
skriet intensīvāk, lai gatavotos sezonai.” Mērķis ir kādās
sacensībās pieveikt 50 kilometru skrējienu. Pagaidām tikai
sanācis neoficiāli 52 kilometri ap Liepājas ezeru. “Liepāja
ir lieliska pilsēta dzīvei, atpūtai, hobijiem un ģimenei. Te ir
ļoti mājīga sajūta! Treniņiem ļoti piemērota, jo var skriet
gan urbānā vidē, gan pa mežu un pludmali,” – tā Elīna.