Nedēļas nogalē visā Latvijā norisinājās pasākums “Olimpiskā diena”, kura galvenais mērķis bija dot iespēju izkustēties ikvienam sportotgribētājam. Iespēja sportot bija radīta arī Liepājas centrā, diemžēl liepājnieki bija gaužām kūtri to izmantot. Visbēdīgākā aina pavērās uzreiz pēc pulksten 11, kad uz starta vajadzēja doties pašiem mazākajiem riteņbraucējiem un skrituļotājiem.

Dažādās vecuma grupās dalībnieku skaits svārstījās no trim līdz pieciem, un pasākuma tiesnešu un apkalpojošā personāla skaits ievērojami pārsniedza fizisko aktivitāšu cienītāju pulciņus. Laikam jau cilvēku neatsaucība saistāma ar vienlaikus notiekošo Līvas tirgu, karuseļiem Kūrmājas prospekta galā (šī atrakcija ap to pašu laiku, kad notika Olimpiskā diena pulcēja krietni vairāk bērnu un jauniešu), kā arī stipro vēju, kas, pasākuma vadītājas Maijas Kalniņas vārdiem, bija “aktīvs katras disciplīnas dalībnieks”.

Pasākuma rīkotāji cerēja, ka vairāk sportotāju ieradīsies pēcpusdienā, kad riteņoto pārvietošanās līdzekļu vietā simboliskā distance būs jāveic skrienot. Prognozes tiešām piepildījās, un skrējēji uz starta līnijas stājās vērienīgākos bariņos, tiesa, līdz masu pasākumam joprojām ievērojami pietrūka. Kas nu patiešām bija izdevies par visiem simts procentiem, tas bija ģimeņu skrējiens. Programmā bija sacīts, ka var piedalīties komandas, kurās ir trīs dalībnieki.Bet vai tad ir iespējams nelaist uz starta tēti vai mammu ar savu atvasi, kas tā grib skriet, ka matus no galvas ēd nost, bet otru ģimenes dalībnieku ar uguni nesameklēt? Un kādēļ gan vispār būtu jāaizliedz kādam piedalīties, ja pasākuma galvenais mērķis ir ļaut piedalīties visiem gribētājiem, neatkarīgi ne no kā. No ģimeņu skrējiena atraktivitātes un masveidības ziņā atpalika pat liepājnieku, pilsētas viesu un VIP skrējiens pasākuma beigās.

It kā sporta lappusēs ir ierasts minēt sacensību uzvarētājus, kuri bija arī šoreiz, jo kāds jau vienmēr finišu sasniedz ātrāk par citiem, bet Olimpiskajā dienā ieņemtajām vietām nebija nozīmes, un ieguvēji gan materiālā (diplomi un T-krekli), gan morālā ziņā bija visi. Ja nu vienīgi īpaši gribētos izcelt aktīvu vecāku aktīvos bērnus, piemēram, Madara Kleinberga un Jāņa Vilnīša lolojumus, kas, sekojot tēvu paraugam un klausot uzmundrinājumiem, piedalījās visur.

Ja Olimpisko dienu vērtējam no tajā startējušo dalībnieku viedokļa, tad pasākums izdevās, ja no organizēšanas viedokļa, tad drīzāk ne, jo diez vai kāds par visas pilsētas sporta svētkiem nosauks pasākumu, kurā skolēnu grupās skrienošo jauniešu skaits tā īsti nepārsniedza vienas klases audzēkņu skaitu. Zināms, ka skolas bija informētas, un tādā gadījumā akmens būt metams arī pedagogu lauciņā.

Skaidrs, ka šis pasākums ir vajadzīgs, un cerams, ka arī turpmāk notiks tuvāk tautai, proti, pilsētas centrā. Taču jāmaina būtu gan pasākuma programma, iespējams, apvienojot dažas vecuma grupas, bet varbūt pat disciplīnas. Iespējams, ka ir jāatmet demokrātija un jāatrod veids, kā piespiest mīlēt Raini – šo pasākumu, piemēram, skolām pielīdzinot ieskaitei sportā. Vai arī izveidot disciplīnu, kurā sacenstos dažādos uzņēmumos strādājošie. Kas sporto pašu veselībai, taču Liepājā netrūkst. Un kāpēc gan, lai darba devējs negribētu lepoties ar titulu “Gada sportiskākais uzņēmums”?

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds” 

Jau pēc finiša satikās divi Klāvi – viens no Olimpiskās dienas aktīvākajiem mazajiem dalībniekiem Klāvs Kleinbergs un BK “Liepājas lauvas” centra spēlētājs Klāvs Ansons.