Par Latvijas volejbola čempionāta Nacionālās līgas uzvarētāju ir
kļuvusi “Aizpute”, kas Latvijas pēc spēka otrās spēcīgākās divīzijas
finālsērijā ar 3-1 pārspēja “Ventspili.

Pēc fināla pirmajiem diviem mačiem aizputnieki bija vadībā ar 2-0 un
sēriju varēja pabeigt jau sestdien Ventspilī savu daudzo un skaļo līdzjutēju
klātbūtnē. “Aizputei” izdevās izcils pirmā seta sākums, taču pēc
mūsējo nokļūšanas vadībā ar 4:0, mājinieki pieprasīja minūtes pārtraukumu, pēc
kura “Ventspils” izlīdzināja cīņas gaitu. Līdz seta vidum dažu punktu
pārsvaru gan saglabāja “Aizpute”, tomēr, kad rezultāts bija
neizšķirts 12:12, viesi nokļuva iedzinējos un vadību vairs neatguva. Seta
galotnē gan vēl pāris reižu bija neizšķirts, tomēr galotnē “Aizpute”
neprata paņemt tās dāvanas, kuras ventspilnieki viesiem pasniedza –
zaudējums ar 22:25.

Līdzīgi var teikt arī par otro setu, kuru
viesi zaudēja vēl spraigākā cīņā – ar 24:26. Trešajā setā “Aizpute”
beidzot uzvarēja, turklāt paveica to pārliecinoši – ar 25:18, tomēr ceturtajā
setā “Ventspils” vēl pārliecinošāk panāca sērijas pagarinājumu –
viņiem panākums setā ar 25:15 un visā spēlē ar 3-1.

Fināla ceturtajā mačā “Aizpute”
zaudēja pirmo setu, toties bija pārāka trijos nākamajos, trešo spēli sērijā
uzvarēja ar 3-1 (rezultāti setos – 20:25, 25:23, 25:19, 25:22), ar tādu pašu
rezultātu bija pārāka arī sērijā un revanšējās “Ventspilij” par
zaudējumu pagājušās sezonas finālā.

VK “Aizpute” galvenais treneris Māris Zankovskis nevarēja būt
kopā ar komandu fināla pēdējās divās spēlēs, jo vadīja Aizputes jauniešu
komandu Latvijas čempionāta finālturnīrā Daugavpilī. Viņš gan smejoties nosaka,
ka komanda pierādīja – finālā var uzvarēt arī bez trenera klātbūtnes. Par aizvadīto
sezonu un Aizputes volejbolu kopumā M. Zankovskis saka šādi:      

“Nezinot Nacionālās līgas līmeni, sākuma
uzdevums mums bija 12 komandu konkurencē iekļūt astoņniekā, bet apetīte aug
ēdot. Kad tas izdevās, sapratām, ka varam vairāk. Treniņu process mums nebija
pārforsēts, strādājām regulāri un cītīgi. Jāpateicas amatieru komandas
spēlētājiem par to, ka nebija treniņu neattaisnotu kavējumu, kavēja tikai darba
un mācību dēļ, turklāt arī to dēļ – maz. Līdz ar to var teikt, ka panākumu
atslēga bija disciplīna.

Taču šim panākuma kokam ir divi gali –
sasniedzot virsotni, ir jābūt augstākiem mērķiem. Es gan nesaskatu mūs
profesionālā līgā. Cīņasspara mums pietiek, bet augstākajā līgā ir cits treniņu
un spēļu režīms, cita samaksa, citi augumi un augstumi, taču neko konkrēti par
nākamo sezonu vēl neteikšu.

Mums jau šās sezonas panākums ir uzlicis
pienākuma zīmogu arī turpmāk apliecināt, ka esam čempioni. Motivēt puišus būs
grūtāk, jo spēlētājiem ir darbs un mācības, bet sezona ilgst astoņus mēnešus –
no oktobra līdz aprīlim, katru nedēļu ir spēles. Ir grūti noturēt sportisko
formu vienā līmenī, jāsaskaras ar fizisku un morālu nogurumu.

Vai izcīnītā 1. vieta palīdzēs volejbolam kļūt
vēl populārākam? Domāju, ka noteikti. Vienīgais – mūsu demogrāfiskā situācija
nav tāda, kas ļauj veikt pilnvērtīgu spēlētāju atlasi. Aizputes volejbola
tradīcijas ir senas, ar ziedu laikiem pagājušā gadsimta sešdesmitajos
gados. Mēs savā komandā nevienu neaicinājām no malas, līdz ar to mums bija tāda
lokālpatriotiska komanda. Es nesalīdzinu ar profesionāliem klubiem, bet bieži
vien draugu kopa, no vienas vietas nākuši cilvēki, var sasniegt vairāk nekā
komanda, kas ir savākta no malu malām.”