Roberts Džeriņš, Ints Grasis
"Kurzemes Vārds"
Aicinājumam drīz vien atsaukušās četras ģimenes, tostarp arī Molodecku ģimene, kuras četrus gadus vecais dēlēns Marks jau iemēģinājis ”Karostas” formastērpu. Tiesa, viņa tēvam un vectēvam šobrīd aktuāls cits formastērps, dzimtenē aizstāvot savas mājas no Krievijas okupācijas spēkiem.
Trīs zēni un viena meitene
”Tas ir mazākais, ko varam darīt, ņemot vērā situāciju, kāda pašlaik ir pasaulē. Mēs varbūt nevaram gluži finansiāli lielos apmēros atbalstīt, bet iesaistīt bērnus nodarbībās, palīdzēt integrēties mūsu sabiedrībā gan varam,” norāda FK ”Karosta” izpilddirektors Endijs Šlampe.
Patlaban biedrības aicinājumam atsaukušās četras ģimenes, un nodarbībās iesaistījušies trīs zēni un viena meitene. Jaunākie no viņiem darbojas 2017. un 2018. gadā dzimušo grupiņā, kuru šobrīd trenē Egils Trušēlis.
”Marks aizvadītās nedēļas vidū bija uz pirmo nodarbību. Kopumā šajā grupiņā ir 20 bērnu. Skaidrs, ka sākumā bija bailīgs, viss jauns, nepazīstama vide, arī valoda, bet iejutās labi. Aktīvs, foršs, kustīgs zēns.
Mazliet arī bikls, bet tas, protams, izskaidrojams ar situāciju, kurā bērns nonācis, gan arī ar to, ka vienkārši apkārt pilnīgi jauna vide,” treneris stāsta.
Marks Ukrainā ar futbolu nav nodarbojies, arī šādā ziņā pieredze zēnam pavisam jauna.
Valodas barjera nelielas grūtības sagādājot, bet kopumā par problēmu to nevar saukt, jo aptuveni 30% audzēkņu savās ģimenēs lieto krievu valodu. ”Markam ir iespēja komunicēt ar citiem bērniem, un arī mēs, treneri, ja nepieciešams, pārslēdzamies uz krievu valodu, lai ko paskaidrotu sīkāk,” saka E. Trušēlis.
”Kad Marku atveda uz pirmajiem treniņiem, pārējie bērni uzņēma atbalstoši. Mīļi. Patīkami. Bet brīdī, kad treniņā notiek kādas aktivitātes, visi jau bija aizmirsuši par to skaudro fonu, un Marks jau vienkārši bija viens no komandas biedriem,” treneris atminas.
Arī esošie futbola skolas audzēkņi ir ieguvēji. ”Jebkurā mācību grāmatā rakstīts, ka, nonākot saskarsmē ar citām tautām, kultūrām un mentalitātēm, bērni iemācās daudz vairāk. Empātija, izpratne, pieredze,” uzskata E. Šlampe.
Tēvs un vectēvs sargā Žitomiru
Bēgļu gaitās Liepājā nonākusi Albina Molodecka, viņas četrus gadus vecais dēlēns Marks, gadu un deviņus mēnešus mazais Martins, kā arī vecmāmiņa Antoņina.
”Marks ir ļoti apmierināts. Es arī vispār no prieka lecu līdz griestiem,” savas sajūtas apraksta mamma. ”Vispirms treneris jautāja, ko mums vajag? Teicu, ka mums ir tikai viens sporta krekls, bet pārējais ir tikai ziemas apģērbs. Viņš teica, ka šo problēmu atrisinās. Atnācām pusstundu agrāk uz treniņu, mums visu jaunu iedeva – futbola formiņu, sporta apavus. Marks ļoti nopriecājās, ieraudzīja citus bērnus, bija uzreiz tik enerģisks.
Pēc treniņa viņš iznāca un man jautāja: kāpēc onkulis teica, ka treniņš jau ir beidzies…? Gribēja trenēties vēl. Nākamās dienas visu laiku man jautā, vai mēs šodien iesim uz treniņu?” turpina Albina.
Ģimene ir no Žitomiras pilsētas, kas atrodas Ukrainas ziemeļaustrumos 130 kilometrus no galvaspilsētas Kijivas. ”24. februārī mēs dzirdējām sprādzienu – uzspridzināja armijas daļu. Mēs nobijāmies, sapratām, ka tas ir karš… Braucām pie vecākiem, kas dzīvo ārpus pilsētas. Nakšņojām pagrabā. Kad pilnībā sabombardēja mūsu slimnīcu un dzemdību namu, pēc tam liceju, devāmies tālāk – uz ciemu 70 kilometrus no pilsētas. Liepājā dzīvo mana vīra radinieki – tēvocis un brālēns. Brālēns Ņikita mums rakstīja ziņojumus:
visu pametiet, brauciet pie mums, padomājiet par bērniem, jūs nezināt, kāda Krievijas armijas kolonna jums tuvojas!
Mēs nobijāmies, vīrs mūs aizveda uz robežu. Tālāk gājām kājām, poļi jau mūs izveda ārā aiz robežas. Vīra radinieks mūs sagaidīja un atveda uz Liepāju. Tagad dzīvosim pie brālēna sievasmātes. No aprīļa mums vienkārši labi cilvēki piedāvā divistabu dzīvokli Tosmarē bez maksas, jāmaksā būs tikai komunālie maksājumi,” stāsta Albina.
Tikmēr viņas vīrs un vectētiņš palika Žitomirā. Vīrs sargā savu māju, kopā ar tēvu veido blokpostus un pēc grafika tajos dežurē.
Šobrīd Žitomirā esot salīdzinoši klusi. Lai nesabruktu ekonomika, pilsētas mērs aicinot visus turpināt strādāt, un cilvēki arī vairākas stundas dienā strādājot, darbojas aptiekas, veikali.
Albina ir pateicīga par sniegto atbalstu: ”Gribu pateikties visiem Liepājas iedzīvotājiem par silto uzņemšanu, par humāno palīdzību, par sociālo pabalstu.”
Negaidīti liels pieprasījums
”Karosta” šā gada sākumā spēra pirmos taustāmos soļus savas futbola skoliņas izveidē, un jau tagad biedrības rīkotajās nodarbībās pastāvīgi piedalās vairāk nekā 40 bērnu. Nodarbības notiek vairākās grupās, divas līdz trīs reizes nedēļā, Liepājas 3. pamatskolas sporta zālē.
”Šobrīd nav noteikts nekāds konkrēts skaitlis, cik bērnu varam atļauties uzņemt. Esam attīstības posmā, kurā strādājam gandrīz ar katru interesentu. Skatīsimies, cik pieteiksies, ja vajadzēs, piesaistīsim trenerus, komplektēsim grupiņas,” norāda biedrības izpilddirektors Endijs Šlampe, uzsverot, ka šādā veidā iespējams sekmēt karadarbības skarto ģimeņu integrāciju mūsu sabiedrībā un palīdzēt veiksmīgāk iejusties jaunajās vai pagaidu mājvietās.
”Pielāgojamies pieprasījumam un atrodamies situācijā, kurā pieprasījums pēc mūsu pakalpojuma ir negaidīti liels, meklējam iespēju, kā to apmierināt. Katru nedēļu nāk klāt jauni bērni. Ceru, ka spēsim visu sakārtot tā, lai mūsu griesti būtu pieprasījuma griesti. Esam gatavi uzņemt ikvienu gribētāju,” savukārt piebilst treneris Egils Trušēlis, kura vadītajā grupiņā futbola sporta pamatus apgūst arī viņa četrgadīgā meitiņa.