SK “Liepājas metalurgs” futbola komandas vārtsargs Viktors Spole ir viens no metalurgu ilgdzīvotājiem – mūsu pilsētas rindās Viktors spēlē jau devīto sezonu, nesen viņš pārsniedza 300 virslīgā aizvadīto spēļu skaitu, un Viktoram nav iebildumu savu karjeru vēl mazliet pagarināt.

– Viktor, FK “Rīga” neierašanās uz vienu spēli Liepājā pagājušajā sezonā apgrūtina aprēķinus, kurā gadā tu nosvinēji apaļo 300 maču jubileju?
– Nav svarīgi, kurā gadā tas notika. Lai arī statistikai īpaši nesekoju, sasniegt šādu rādītāju vienalga ir patīkami. Kopš 1991. gada ir izdevusies gara karjera, tiesa, bija jāaizvada daudz sezonu, lai sasniegtu 300 spēļu atzīmi, ar ko, domāju, var palepoties tikai nedaudzi futbolisti.

– Karjeru sāki Daugavpilī?
– Jā, pēc PSRS sabrukuma uz Bērnu un jaunatnes skolas bāzes izveidoja komandu “Auseklis”, kas bez spēlēšanas 1. līgā 1991. gadā iekļuva virslīgā. Man bija 19 gadu, tikko atgriezos no dienesta armijā, un mani uzaicināja bijušie treneri Pašins un Kohans. Kopš tā laika esmu piedalījies visos Latvijas čempionātos.

– Pirmajā sezonā nospēlēji no zvana līdz zvanam?
– Jā, gan pirmajā, gan nākamajā, bet tad Daugavpilī atgriezās vairāk pieredzējis vārtsargs, un vietu vārtos uzticēja viņam. Negribēju sēdēt rezervē, un 1996. gadā mani izīrēja komandai “Jūrnieks”, bet 1997. gadā izveidoja “Dinaburg”, un atgriezos Daugavpilī, savukārt 2000. gada vasarā mani uzaicināja uz Liepāju.

– Cik viegli ir spēles laikā no rezervistu soliņa stāties vārtos, kā, piemēram, UEFA kausa izcīņas spēlē pērn?
– Pirms spēles iesildās abi vārtsargi, un es pat nepaguvu atdzist pēc iesildīšanās.

– Un cik viegli tādās epizodēs atvairīt pendeli?
– Mēs gatavojāmies spēlēm ar šo pretinieku, un bija vairāki spēlētāji, par kuriem zinājām kur viņi varētu sist pendeli. Viņš, protams, varēja sist citā stūrī, bet vispār jau zināju, kur Hils sitīs.

– Kuras nosauktu par savas Liepājas karjeras spilgtākajām spēlēm?
– Tradicionāli tās ir cīņas pret “Ventspili” un “Skonto”. Tās ir principiālākās spēles, kurās nekad negribas piekāpties. Arī eirokausu spēles vienmēr ir īpašas, jo cīnāmies ne tikai par savu klubu, bet arī par savu valsti.

– Un kuras ir tavas neveiksmīgākās spēles?
– Pati neveiksmīgākā spēle man vienmēr būs 2005. gada Latvijas kausa izcīņas finālmačs pret “Ventspili”, joprojām atceros to spēli un ļoti pārdzīvoju. Sitiens bija diezgan spēcīgs, un bumba man izspruka caur rokām. Tādas epizodes mēdz gadīties katram vārtsargam, tomēr tādus vārtus nedrīkst ielaist, un, ja tā notiek finālā, tad tas paliek atmiņā uz visu mūžu.

– Labi, pietiks par skumjo – šogad atkal maz ielaižam. Kāda ir sadarbība starp vārtsargu Spoli un aizsargiem?
– Sapratnei starp vārtsargu un aizsargiem ir ļoti liela nozīme. Svarīgi, lai aizsargi un vārtsargs kādu laiku būtu spēlējuši kopā, lai justu dažādas nianses – kad piesegt vienam otru, un Ivanovs, Kļava, Zirnis man ļoti palīdz.

– Daudzi nesaprot Tamošauska pārcelšanu uz aizsardzības centru.
– Tāpēc jau Abramčiks ir galvenais treneris, lai pieņemtu lēmumus. Varbūt Tomam pieklibo spēle otrajā stāvā, bet tur palīdz Ivanovs un Kļava. Toties Tamošausks ar korpusu labi piesedz bumbu, diezgan labi pārredz laukumu, un pagaidām viss ir normāli, nopietnu kļūdu nav.

– Cik lielā mērā tevi ietekmē sāncenšu vārtsarga spēle?
– Tiešas saiknes nav, tomēr es zinu visu Latvijas vārtsargu spēles stilu. Zināmas nianses ir, un spēles laikā tās, protams, jāņem vērā, piemēram, Koļinko ļoti labi ievada pretuzbrukumus.

– Un kādas ir Latvijas klubu uzbrucēju nianses?
– Cenšos iegaumēt visus uzbrucējus – klubu Latvijā nav daudz, arī uzbrucēju ne, un es zinu daudzu spēlētāju nianses. Daudz ko ņemu vērā – kādam patīk sist no jebkuras pozīcijas, bet kāds cenšas tevi apspēlēt. To analizēt ir mans tiešais pienākums pirms spēlēm.

– Tradicionāls jautājums: kurš ir bīstamākais uzbrucējs citu Latvijas klubu rindās?
– Daudzu gadu laikā tāds ir Rimkus ar savu pieredzi, ātrumu, labo sitienu.

– Bet kurš vārtsargam Spolem ir bīstamākais “Liepājas metalurga” uzbrucējs treniņos?
– Ģirts Karlsons un Kristaps Grebis. Par bīstamāko tomēr nosauktu Karlsonu, kurš ir laba līmeņa uzbrucējs, es teiktu, ka bīstamāks par Rimku.

– Vai taisnība, ka vārtsargiem ir nepatīkami, kad pretinieks gūst vārtus pēc tiesneša svilpes?
– Es uz to skatos vienkāršāk – pretiniekiem gribas domāt, ka iesitot viņi mani sarūgtinās. Negribu viņiem palīdzēt šajā ziņā, tāpēc uztveru to mierīgi.

– Nedzenu tevi pensijā, bet pēdējos divus trīs gadus klīst baumas par to, ka Spole pēc sezonas beigs karjeru un strādās par treneri.
– Varu paskaidrot baumu mehānismu. Sezonas izskaņā galvenais treneris sastāda sarakstu ar tiem futbolistiem, kurus viņš vēlas redzēt komandā arī nākamajā sezonā. Ja mans kontrakts tuvosies beigām un sezonas izskaņā mana uzvārda tajā sarakstā nebūs, tad beigšu karjeru. Arī pēc pagājušās sezonas treneris izveidoja šādu sarakstu, to apstiprināja prezidents, man piedāvāja jaunu līgumu, un es ar prieku piekritu. Šogad būs līdzīgi – ja nebūs rezultāta vai ar mani negribēs pagarināt līgumu, tad jābeidz karjera, bet, ja piedāvās jaunu līgumu, tad, protams, labprāt aizvadīšu vēl sezonu. Pasaulē taču ir daudz vārtsargu – ilgdzīvotāju: Kāns, Lēmans, Van der Sārs.

– Vai kāds no šiem leģendārajiem vārtsargiem ir tavs elks?
– Kad biju jaunāks, tad man, protams, bija elki – tas pats Dasajevs, Jašinu spēlējam gan vairs neredzēju. Kad pieaudz, tad elku vairs nav, bet sāku uzmanīgi sekot dažādu klubu vārtsargu spēlei. Turklāt lielāku uzmanību pievēršu sava auguma vārtsargiem – man ir 185 centimetri – un vairāk vai mazāk cenšos sekot Akinfejeva, Kasiljasa, Valdesa spēlei. Ļoti gariem vārtsargiem ir cita tehnika, un no tādiem man ir grūti kaut ko gūt.

– Ar ko plāno nodarboties pēc karjeras beigām?
– Ja klubs piedāvās tālāku sadarbību jebkurā kvalitātē, labprāt piekritīšu. Ja nepiedāvās, tad domāšu par citiem variantiem.

– Trenera darbs nebaida?
– Nē, labprāt nodošu savu pieredzi citiem.

– Kā tu pats nokļuvi futbolā?
– Savulaik Daugavpilī katru gadu notika skolu čempionāts, kur man pēc spēles pienāca klāt sporta skolas treneris un uzaicināja trenēties. Man iepatikās, aizrāvos, un no deviņu gadu vecuma sāku trenēties.

– Tevi uzreiz sāka iespēlēt vārtsarga pozīcijā?
– Sākumā spēlēju divās pozīcijās – vidējās līnijas centrā un vārtos. Kad mums bija divas pārbaudes spēles dienā, tad katrā mačā spēlēju citā pozīcijā. Tikai dažus gadus vēlāk treneris uzticēja tikai vietu vārtos, un man patika, jo šķita, ka es vienmēr esmu notikumu epicentrā.

– Runā, ka tu zinot no galvas dažas fanu dziesmas.
– Cenšos neklausīties, lai nenovērstu uzmanību no spēles, bet, protams, daudz ko dzirdu, un, protams, ir patīkami, ja stadionā ir līdzjutēji, it sevišķi izbraukuma spēlēs. Cenšos vienmēr pateikties, un arī tagad, izmantojot gadījumu, – paldies līdzjutējiem par atbalstu, paldies, ka braucat mums līdzi izbraukumos un nākat uz mājas spēlēm!

– Tu parasti esi tas spēlētājs, kurš pirmais dodas pateikties faniem pēc mača beigām.
– Jā, lai gan pirmajā reizē šaubījos iet vai neiet, bet sapratu, ka līdzjutējiem tas ir svarīgi – kāds man pasaka pāris vārdu par spēli, kāds pasaka paldies, un es atbildu ar pateicību.

– Tu tik sen spēlē Liepājā, ka daudzi tevi pamatoti uzskata par liepājnieku. Vai arī pats tā domā?
– Sen spēlēju Liepājā, šeit apprecējos, nopirku dzīvokli, man ir divi bērni, arī suņuks, un, protams, uzskatu sevi par vietējo. Daugavpilī mani nekas vairs netur, tikai brālis un vecāku kapi, aizbraucu tur pāris reižu gadā apciemot tuviniekus. Bet Liepājā palikšu arī pēc karjeras beigām.

– Šī sezona komandai sākusies apmierinoši, labi vai teicami?
– Spriežot pēc tabulas, sākās labi. Varbūt mums vienmēr neizdodas spēle – ir daži jaunpienācēji, jāatrod saskaņa. Ir jāstabilizē spēle, centīsimies to arī izdarīt, lai nezaudētu punktus tādās spēlēs kā pret Jūrmalu.

– Vai šī sezona “Liepājas metalurgam” būs sekmīgāka par iepriekšējām trim?
– Es necenšos steigties notikumiem pa priekšu. Varbūt tas skanēs banāli, bet man ir svarīga katra nākamā spēle, gribu uzvarēt nākamo spēli, bet punktus skaitīsim sezonas beigās. Lai gan, protams, ceru, ka mums izdosies, arī līdzjutēji ir noilgojušies pēc zelta, bet negribas noskaust.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”

Vārtsarga Viktora Spoles karjera sākās 1991. gadā Daugavpilī, un kopš tā laika virslīgā ir aizvadītas jau vairāk nekā 300 spēles.