Pirms jaunās sezonas Jurģim Kalnam piedāvājumu netrūkst
Aizvadītās futbola sezonas noslēgumā, Latvijas čempionāta rezultatīvāko spēlētāju saraksta augšgalā jau tradicionāli atradās vairāki Liepājas futbola audzēkņi. Tostarp arī 24 gadus vecais uzbrucējs Jurģis Kalns, kurš ar 12 vārtu guvumiem ierindojās 4.vietā, tiesa, viņš nepārstāvēja savas dzimtās pilsētas vienību, bet gan Slokas “Jūrmalu”. Par komandas nomaiņas iemesliem, aizvadīto sezonu, kā arī nākotnes plāniem aicinājām Jurģi uz sarunu. 

Vēl baudi atvaļinājumu, bet kad “Jūrmalā” atsāksies treniņi?
Uz klubu braukšu 20.decembrī, lai uzzinātu par nākošās sezonas plāniem, kā arī iespējamos jaunumus. Varētu būt, ka nākošgad komandā būs lielas izmaiņas. Esmu dzirdējis, ka, ja nebūs investoru, varētu būt, ka būs klubā tiks saglabāta tikai jauniešu komanda. (Aleksandrs) Bašarins (kluba prezidents)ir paziņojis, lai līdz 15.decembrim viņam par futbolu nevienu jautājumu neuzdot, jo viņš atpūtīsies. Līdz ar to pagaidām īstas skaidrības nav. Pirms aizvadītās sezonas noslēdzu ar “Jūrmalu” līgumu pēc sistēmas 1+1, tātad pēc abpusējas vienošanās to var gan pagarināt, gan arī lauzt. Katrā ziņā “Jūrmalai” ir priekšroka, un ar viņiem runāšu vispirms.

Pērnā sezonā bija pirmā, kad spēlēji visai daudz un regulāri, kā vērtē aizvadīto gadu kopumā?
Viennozīmīgi sezonu vērtēju pozitīvi. Tas bija daudz labāks variants, nekā Liepājā spēlēt 15 – 20 minūtes. Liepājā četrus gadus cīnījos par vietu sastāvā, mazliet apnika sēdēt uz soliņa.

Kā tev liekas, kāpēc izveidojās tāda situācija?
Nav ne jausmas. Vienubrīd Liepājā vietējie jaunieši vispār maz tika pie spēlēšanas. Kad (Jurijs) Popkovs aizgāja no Liepājas, Krievijas treneri (Anatolijs) Šeļests un mazākā mērā arī (Vladimirs) Muhanovs vairāk vilka savus spēlētājus, bet liepājnieki bija tādi kā statisti.

Cik liela nozīme meklējot jaunu komandu bija apstāklim, ka Jūrmalā strādā Jurijs Popkovs, kura vadībā spēlēji šeit?
Liela nozīme. Kad biju sastrīdējies ar (Benjaminu) Zelkēviču, uzreiz zvanīju Popkovam, ar kuru bija saglabājušās labas attiecības. Piezvanīju viņam un jau pēc pāris dienām biju “Jūrmalā”.

Kāds bija iemesls tevis minētajam konfliktam ar treneri Zelkēviču?
Konflikts sanāca pamatīgs, un tā kulminācijā viens otram veltījām rupjus vārus. Sanāca tā, ka mums vispirms bija dublieru spēle, bet nākamajā dienā virslīgas mačs. Jau iepriekš bija tā, ka mani nelaida spēlēt dublieros, sakot, lai gatavojos virslīgas spēlei, taču uz laukuma tā arī neizgāju.
Jautāju, vai nevaru spēlēt pie dublieriem, vismaz vienu puslaiku, jo virslīgā vairāk par minūtēm 15 tāpat nespēlēšu. Treneris spēlēt neļāva, un man no sēdēšanas rezervistos emocijas bija tā sakrājušās, ka pateicu visu ko domāju.
Sākām apmainīties rupjībām, treneris teica, ka varu iet prom no komandas, es pajautāju vai varu to darīt uzreiz, uz ko viņš atbildēja, apstiprinoši, ja vien (Aleksandrs) Rogoza piekrīt. Paņēmu somu aizgāju pie A.Rogozas, nākošajā dienā pie prezidenta, viss nokārtojās.
Pēc sezonas gan mēs ar treneri viens otram atvainojāmies.

Pēc aizvadītās sezonas B.Zelkēvičs teica, ka esot gribējis tevi paturēt…
Jā, klubs gribēja paturēt, bet biju nolēmis, ka, kamēr te būs Zelkēvičs Liepājā nespēlēšu. Pārejot uz “Jūrmalu”, sapratu ko nozīmē brīvības sajūta komandā – arī tur, protams, ir noteikumi, kas ir jāievēro, bet tur sajutos, kā futbolists, ka tevi ciena, un to izjūti gan no visu treneru, gan menedžeru puses.

Pirms aizvadītās sezonas, kad liepājnieki tevi gribēja paturēt, vai Popkovs bija solījis, ka tu spēlēsi pamatsastāvā?
Ne gluži, bet viennozīmīgi zināju, ka man būs garantēts spēles laiks un vairāk iespēju, nevis atgriežoties Liepājā atkal nosēsties uz soliņa un divus – trīs gadus censties sevi pierādīt. Biju apsolījis Popkovam, ka iešu pie viņa. Par mani tika paprasīta visai ievērojama transfēra summa, un tā tika samaksāta tikai pēdējā brīdī.
Interesanti, ka tajā laikā man zvanīja arī no Ventspils un abiem Daugavpils klubiem, sakot, ka jūrmalnieki nesamaksās, lai nākot pie viņiem.

Gribēja tevi pārķert?
Jā, bet biju solījis Popkovam, un Gavrilovam (“Dinaburg” prezidents) uzreiz pateicu, ka nekad mūžā nespēlēšu Daugavpilī. Viņš gan šogad atkal mani turp aicina, zvanās, sarunājām arī tikties, bet par nespēlēšanu Latgalē domas nemainīšu. Tāpat negribētos spēlēt bijušajās PSRS valstīs.

Viktors Dobrecovs aizgāja uz Igauniju…
Kamēr “Jūrmala” vēl nebija samaksājusi transfēru par mani, aicināja arī “TVMK”. Igaunijā vēl varētu spēlēt, varbūt arī uz leišu vadošajiem klubiem. Biju Lietuvā paskatīties pāris Ingus Lukoviča spēles. Sezonas sākumā likās, ka komandu līmenis nav pārāk augsts. Radās iespaids, ka Latvijā līmenis ir krietni augstāks, bet vēlāk domas mainījās. Zināmā mērā kaimiņu līmeni apliecināja arī Baltijas čempionu kausa izcīņa, kas norisinājās Liepājā (uzvaru izcīnīja Lietuvas klubs “Ekranas” – A.S.).

Liepājas pamešana laikam bija saistīta ar vēlmi regulāri iziet laukumā?
Jā, domāju, ka jau agrāk vajadzēja iet no Liepājas prom, kādu 20 gadu vecumā.

Bet tad tu tikko biji beidzis vidusskolu, un skolas gados diezgan daudz spēlēji un arī guvi vārtus.
Jā, 17 gadu vecumā pēdējā minūtē guvu uzvaras vārtus pret “Dinaburgu”. Domāju, ka mainoties treneriem, mainīsies mans stāvoklis komandā, pie tam Muhanovs tomēr diezgan daudz ļāva man spēlēt, bet atnāca Bens… Cik tad ilgi var būt jauns un perspektīvs?

Aizvadītās sezonas sākums Jūrmalā tev laikam padevās fantastisks?
Ne gluži. Sāku ne pārāk labi, pirmajos četros – piecos mačos neguvu nevienus vārtus. Tad nāca spēle pret “Rīgu”, kurā Edijs (Daņilovs) guva divus vārtus, es vienus – un tad sešas spēles pēc kārtas pārspēju pretinieku vārtsargus, bet ar to viss arī beidzās. Ventspilī vēl guvu stulbu traumu – izsitu plecu. Tajā epizodē izgāju viens pret vienu ar Vaņinu, pametu bumbu viņam garām, tā ripoja autā, tāpēc soda laukumā nokritu. Cerēju uz vienpadsmitnieku, ko nepiešķīra un piedevām izsitu plecu. Tajā laikā tieši iekrita mačs pret Liepāju, kurā ļoti gribēju piedalīties, bet nekā.

Diemžēl jūsu komandā atradās cits spēlētājs, kurš guva vārtus.
Jā, Malašonoks iesita ar aiztaisītām acīm, kā viņš pats pēc tam stāstīja. Bet es pēc tās traumas tā normāli neatkopos. Lai gan pēdējā mačā Rēzeknē pa sniegu varēju iesist vismaz četrus vārtus. Momentu bija daudz, bet kad daudz gribi, tad maz sanāk.

Kā tev pašam liekas, kāpēc arī šogad jūrmalniekiem neizdevās izcīnīt ilgi loloto 4.vietu?
Es zinu kāpēc neizdevās, bet tā informācija nav domāta publicēšanai, katrā ziņā runa nav tikai par sportiskajiem principiem.

Popkovam bieži bija pretenzijas pret tiesāšanu…
Tiesāšana vispār bija unikāla, tu redzi, ka vari cīnīties pat par trijnieku, bet ja mūs tiesā tā, kā mačā pret “Skonto”, kad puiši laukumā atstāja pēdējos spēkus, bet mača beigās uz mūsu vārtiem iedod pilnīgi nekādu pendeli, spēlēt vairs negribas. Un tādas bija vairākas spēles. Popkovs ar visiem tiesnešiem bija sastrīdējies, pasūtījis pāris mājas tālāk, tāpēc arbitri viņu ienīda. Pēc viņa aiziešanas tiesāšanas uzlabojās.

Kas vēl mainījās komandā pēc Popkova aiziešanas?
Mikroklimats. Visi palika draudzīgāki. Popkovs bija nevis kā treneris, bet kā draugs, līdz ar to spēlētāji bija izlaisti, katrs darīja ko grib, var teikt, ka klubā valdīja pārāk liela demokrātija, jebkurš varēja viņam runāt pretī. Kad Popkovs strādāja Liepājā, visiem no viņa bija bail, bet Jūrmalā uzdevumi nebija tik augsti, varbūt tāpēc arī trenera prasības mazākas bija.
Var teikt, ka arī es esmu vainīgs, ka viņš aizgāja no “Jūrmalas”. Pēc kausa spēles pret ”Dižvanagiem”, kurā zaudējām, un es neiesitu pendeli, viņš visvairāk vainoja brazīliešu aizsargu, kuru es centos aizstāvēt, viņš uzkliedza arī man, un tad visa komanda metās virsū trenerim, pieprasot viņa atlūgumu. Nākošajā dienā viņš treniņā paziņoja, ka nākošā spēle pret Liepāju izšķirs viņa likteni – ja vajadzēs aiziet, viņš to darīs. Un tad bija 1:7 Liepājā…

Tās spēles rezultāts bija likumsakarīgs, ņemot vērā mikroklimatu komandā, vai bija arī sportiski iemesli?
Cik zinu sportiskā puse tur nav vainīga, domāju, ka tā tam bija jānotiek, lai nomainītos treneris. Runā, ka arī iepriekš bijušas situācijas, kad treneris palika, bet bija jāaiziet, tāpēc agrāk vai vēlāk tam bija jānotiek.

Jūrmalai ir sīkstas komandas reputācija, tiek uzskatīts, ka viņi tieši pret līderiem var nospēlēt ļoti veiksmīgi.
Jā, bet esot komandā iekšā, tā nebūt nešķiet, viss ir tāpat kā citās komandās, tiesa arī šosezon, izņemot, “Skonto” atņēmām punktus vadošajām komandām.

Kā ir spēlēt vienā komandām ar Latvijas izlases futbolistiem?
Kamēr viņu komandā nebija, man spēle vairāk gāja no rokas. Pārdomājot savu nerezultatīvo sniegumu sezonas izskaņā pieļauju, ka atnākot vairākiem spēlētājiem, kuri ir potenciāli līderi, partneru uzmanība sadalās starp vairākiem spēlētājiem. Savukārt sezonas sākumā biju sajuties kā līderis. Liepājā mana loma bija būt par maiņas spēlētāju, Jūrmalā sākumā biju līderis, vēlāk biju viens no līderiem, un, iespējams, ka šai lomai nebiju gatavs.

Pret kuru komandu Latvijā cīnīties ir visgrūtāk?
Pret Ventspili dēļ viņu raženajiem aizsargiem N`Deki un Gorkša. Liepājnieki – Kļava un Ivanovs ir pārāk labi zināmi, lai no viņiem būtu bail.

Vai ir palikuši kontakti ar kādu no bijušajiem komandas biedriem Liepājā?
Jā, protams. Visvairāk kontaktējos ar Osīti (Oskaru Kļavu), Kristapu Grebi, Jāni Rinku, Viktoru Dobrecovu, Ģirtu Karlsonu ar kuru agrāk izbraukumos pārsvarā dzīvojām vienā istabiņā. Pēdējā laikā sanāk daudz kontaktēties ar Kasparu Gorkšu no ”Ventspils”, ar kuru esam pazīstami jau kopš jaunatnes izlases laikiem

Kā tu varētu raksturot sevi kā uzbrucēju – vairāk tāda tipa spēlētājs, kurš atrodas pareizajā laikā un pareizajā vietā, vai vari pārvilkt bumbu pāri visam laukumam?
Esmu tāda tipa spēlētājs, ka varu neiesist 100 procentīgu iespēju, bet gūšu vārtus pēc vairākiem rikošetiem, visneiedomājamākajā veidā, nezinu kā sauc šāda tipa uzbrucējus (smejas).

Vienubrīd diezgan daudz tika runāts par tevi izlases sakarā, vismaz līdzjutēju vidū. Valstsvienības uzbrucēji nespēja gūt vārtus, bet jaunu seju gandrīz nebija, var teikt, ka esošos uzbrucējus turēja kā tādas svētās govis.
Tā tas Latvijā notiek, ir vairāki uzbrucēji, kuri vārtus negūst, bet viņus aizvien tikai aicina. Tagad Ģirts ir guvis vārtus, un esmu pārliecināts, ka arī viņš pievienosies neaizskaramo pulkam, ko aicinās uz izlasi. Kamēr izlasē nebūs ārzemju treneris, kuram, visi spēlētāji būs vienlīdzīgi, kurš nepārzinās vietējo virtuvi, kurš meklēs jaunus spēlētājus, nekas nemainīsies. Pretējā gadījumā ir maz cerību, ka kas mainīsies, bet izlasē uzspēlēt gribētos gan.

Varbūt ir vērts pamainīt vidi un uzspēlēt ārzemēs, vai arī pašlaik ārvalstu klubu piedāvājumu nav?
Piedāvājumu ir visai daudz, arī no ārzemēm, bet es tikai solu pārzvanīt, jo nezinu, kas būs ar “Jūrmalu”. Pastāv arī tāds variants, ka klubu varētu nomainīt Latvijas robežās.

Ņemot vērā apņemšanos nespēlēt Liepājā un Daugavpilī variantu nepaliek daudz – Ventspils un Rīga.
Precīzāk – “Ventspils” un “Skonto”.

Vai rezumējot tavas nākotnes plānus var teikt, ka, lai arī īstas skaidrības par nākošo sezonu tev nav, par nākotni neuztraucies, jo piedāvājumu ir pietiekami daudz?
Tieši tā. Jāskatās, kas notiks ar “Jūrmalu”, ja tur stāvoklis neuzlabosies, neredzu jēgu palikt un cīnīties par 5.vietu.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”