Par Hārdiju Blūmu ir rakstīts ne reizi vien. Gan par viņu kā spēlētāju un kādreizējās metalurgu futbola meistarkomandas treneri, gan kā par Liepājas zēnu un meiteņu futbola komandu treneri.

Vēl interesantāku šo spilgto sporta pedagogu padara fakts, ka savas garās trenera karjeras laikā H. Blūms ir trenējis Karlsonu trīs paaudžu pārstāvjus.

Debija Igaunijā

Šogad Hārdijs Blūms uzsver, ka viņam ne bērnībā, ne jaunieša gados neviens treneris futbola ābeci nav mācījis – cik nu pats ar citiem puikām bumbu padzenājis. Tiesa, iepriekšējos gados viņš atzina, ka bez bumbas dauzīšanas Klusajā ielā un Baltijas jūras pludmalē, ir trenējies arī “Olimpijas” zēnu komandā. Starp citu, pirmās republikas laikā futbola bumbas bijušas liels retums, un, ja nu kādam draugam tāda bijusi, tad nedrīkstēja laist garām unikālo iespēju to likt lietā.

Pa īstam H. Blūma futbolista karjera sākās pēc Otrā pasaules kara, kad par dienēšanu leģionā viņš tika nosūtīts “atpūsties uz ziemeļiem”. Izsūtījums beidzās jau pēc dažiem gadiem, tiesa, mājupceļš uz Liepāju ieilga, un vēl trīs gadus nācās pavadīt PSRS armijas stroibatā, respektīvi būvniecības bataljonā. Šajā armijas daļā tika nolemts izveidot futbola komandu, kas piedalītos Igaunijas čempionātā, un spēlētāji tika meklēti arī starp bijušajiem ieslodzītajiem baltiešiem. “Kāds teica, ka esot pirms kara spēlējis Lietuvas čempionātā, kāds nosauca neatkarīgās Igaunijas komandas nosaukumus, bet es domāju: ko lai saku, lai mani paņemtu, jo nevienā komandā spēlējis nebiju. Tad nu pateicu, ka biju Liepājas “Olimpijā”, un mani uzņēma komandā,” atceras Hārdijs Blūms.

Iekļuvis Narvas “Dinamo” sākumsastāvā, liepājnieks Igaunijas čempionātā aizvadīja trīs sezonas, līdz sagaidīja kāroto demobilizāciju un atgriešanos Liepājā. Tas sakritis ar laiku, kad “Sarkano metalurgu” bija pametuši vairāki no pieredzējušajiem spēlētājiem, un 1951. gadā 25 gadu vecumā H. Blūms debitēja Latvijas PSR meistarsacīkstēs.

Aizsargs un treneris

Vēl būdams metalurgu malējais aizsargs, Hārdijs sāka arī jauno futbolistu trenēšanu Bērnu sporta skolā. Uzzinājuši par to, ka viņus turpmāk trenēs meistarkomandas spēlētājs, satraukušies bijuši 14 un 15 gadu vecie puikas, vēl vairāk satraucies bija jaunais treneris, kuram tajā laikā trūcis teorētisko zināšanu, un, kā pats uzskata, bijusi vienīgi apziņa, ka spēles taktika bieži vien laukumā ir nozīmīgāka par futbolistu individuālo tehniku.

Atceroties savu pirmo pieredzi jauniešu trenera amatā, H. Blūms piemin arī savu pirmo trenēto Karlsonu – Antonu, kurš spēlējis aizsarga pozīcijā. Tajā laikā gan bērnu un jauniešu komandas nav varējušas lepoties ar līdzdalību tik prestižos turnīros kā mūsdienās, un lielākoties sacensības bijušas vietēja mēroga. Mazliet plašāka ģeogrāfija bijusi nākošās Karlsonu paaudzes pārstāvja – arī aizsarga – Ainara gadagājuma komandai, kas piedalījusies sava vecuma Latvijas meistarsacīkstēs.

Vislabāk atceras jaunākos

Trenera Blūma spilgtākās atmiņas par Karlsonu ģimenes futbolistiem saistās ar brāļiem Ģirtu un Kasparu, kas sekmīgi soļoja sava tēva un vectēva pēdās. Līdz jaunāko laiku metalurgu meistarkomandas slieksnim aizkļuva abi brāļi, bet pašmāju augstākajā līmenī spēlē tikai Ģirts.

Trenerim Blūmam krājumā ir vismaz pa vienam stāstam par katru no brāļiem. Tā, piemēram, Kaspars savulaik izšķirošajā spēlē par uzvaru Neatkarības kausa izcīņā guva vienīgos vārtos, savukārt Ģirts sākotnēji tika iemēģināts aizsardzībā, tomēr vēlāk pārkvalificēts par uzbrucēju, kuram, neskatoties uz slaido augumu, itin labi padodas akrobātiski sitieni. “Tas sitiens šķērītē, ar kuru viņš pirms pāris gadiem guva vārtus pret ventspilniekiem, man nebija pārsteigums,” skaidro Hārdijs. “Savulaik mūsu bērnu komandai daudz nācās trenēties 5. vidusskolas nelielajā sporta zālē, un to šaurību veiksmīgi izmantojām, lai slīpētu dažādus sitienus lēcienā, kritienā, arī tādus akrobātiskus, kādus Ģirts ik pa laikam demonstrē,” savu ieguldījumu SK “Liepājas metalurgs” un Latvijas izlases uzbrucēja izaugsmē uzsver futbola vecmeistars.

Tiesa, pats arī atzīst, ka Ģirta iesaistīšana savā komandā viņam lielā mērā maksājusi trenera arodu. Par nelaimi sev, treneris bieži vien ir pievēris acis uz spēlētāju dzimšanas gadiem, bet citi speciālisti gan nav bijuši vienaldzīgi pret gados vecāku jauniešu spēlēšanu konkurentu rindās. Līdz ar to 1993. gadā H. Blūma trenera karjera sporta skolā beidzās, tomēr vēl līdz pat šā gadsimta sākumam viņš sabiedriskā kārtā trenēja gan puišu, gan meiteņu komandas.

Tik ilgus gadus pavadot futbolā, pret šo sporta veidu viņš joprojām nespēj būt vienaldzīgs. Kā par viņu savulaik ir rakstīts: “Ja visu mūžu esi bijis kopā ar futbolu, citādi arī nevar būt.”

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”

Garš, kā arī notikumiem un panākumiem bagāts ir bijis Hārdija Blūma futbolista un trenera mūžs.