Šogad jau 12. reizi Liepājā norisinājās bērnu futbola turnīrs “Challenge Cup”, kurā piedalās gan pašmāju komandas, gan spēcīgu Eiropas klubu jaunā maiņa. Turnīra rīkotājs ir Dzintars Kazaks, kurš savulaik strādāja gan “Liepājas metalurga” jaunatnes futbola sistēmā, gan atbildēja par futbola jautājumiem Liepājas Sporta spēļu skolā. Ņemot vērā to, ka Dzintara vārds ir neoficiāli izskanējis saistībā ar Liepājas Futbola skolas direktora amatu, izmantojām iespēju, aprunāties ar viņu ne tikai par šo turnīru, bet arī par viņa iespējamo atgriešanos Liepājā un par bērnu un jauniešu futbola sistēmu kopumā.

Jāmācās no citiem

Šogad turnīrs notika jau 12. reizi, bet kopš 2011. gada tajā piedalās arī komandas no interesantajām valstīm, kā tās dēvē Dz. Kazaks. Viņš atklāj, ka šis turnīrs ir turpinājums darbam, ko “Liepājas metalurga” laikā veica daži progresīvie treneri – Dmitrijs Kalašņikovs, Aleksandrs Stradiņš un citi: “Es tieši no viņiem inficējos ar domu, ka ir jāsāk skatīties uz Rietumiem. Kalašņikovs mani pirmoreiz paņēma līdzi kopā ar 1994. gadā dzimušo talantīgo puišu komandu, kas brauca spēlēt pret “Nurnberg” un Prāgas “Sparta” komandām. Tajā komandā spēlēja brāļi Ikaunieki, tā apspēlēja 1993. gadā dzimušo puišu izlasi. Komanda bija ļoti spēcīga. Un man radās atskārsme – ja tas lielais futbols ir tur, tad mums pēc iespējas vairāk ir jācenšas ar viņiem sadarboties. Pašiem braukt uz turieni vai vest viņu pie mums.

Mums 2011. gadā pirmoreiz izdevās atvest uz Liepāju “Werder” un “CSKA”, un no tā brīža sākās viss, ko es realizēju Baltijas Futbola skolā un pirms tam LSSS. Pēc iespējas vairāk talantīgiem čaļiem ir jādodas uz ārzemēm, bet ārzemniekiem jābrauc pie mums. Mēs no viņiem mācāmies, izglītoties brauc mūsu treneri.”

Raugoties uz Latvijas virslīgas labāko vārtu guvēju sarakstu, uz mūsu valsts vadošo spēlētāju pārstāvētajiem ārzemju klubiem, kā arī uz Latvijas izlases rezultātiem, ir skaidrs, ka vietējā kājbumba ir dziļā krīzē, uzskata Dzintars:

“Videi ir jābūt stiprai, bet tāda tā šobrīd nav. Bērnu un jaunatnes futbola līmenis krītas, galveno komandu līmenis krītas, naudas paliek mazāk. Ir jāmeklē varianti, kā talantīgajiem čaļiem progresēt. Kas ir tas, ko varam piedāvāt Latvijas jaunajiem futbolistiem? Visi saprot, ka šeit uz vietas savos klubos talants neattīstīsies. Ir jāmeklē veids, kā talantus attīstīt.

Es domāju, ka paies gadi, kamēr cilvēki Latvijā par kaut ko vienosies, bet šobrīd visus ir pārņēmusi doma, ka uz vietas tas nav iespējams. Līdz ar to parādās konteksts – turnīri šeit, Liepājā. Organizējam LFF neatkarības kausu, organizējam turnīru Igaunijā, strādājam ar talantīgo čaļu attīstīšanu Baltijas Futbola skolas projektā.

Nav iespējams attīstīt talantus tikai saviem spēkiem. Visiem ir pa vienam, diviem talantiem, ko mēs mērām attiecībā pret Latviju un Baltiju. Viņi ir jāmēra attiecībā pret to līmeni, kāds ir jaunatnes elitei Eiropā, un tad mēs varam izvirzīt prasības savējiem. Diemžēl tajās grupās un komandās, kas ir pie mums, viņi neattīstās, jo partneri nav tik kvalitatīvi. Sanāk, ka viņi nosacīti strādā uz 50%. Lai strādātu uz 100%, ir jābūt stiprai videi, bet to nav iespējams izveidot ne vienā, ne divos gados. Taču cilvēki Latvijā un Baltijā saprot – stiprajiem pēc iespējas biežāk ir jātiekas ar stiprajiem. Tāpēc ir “Challenge Cup”. Turpinām to rīkot Liepājā, esam ļoti priecīgi, ka pašvaldība vēl aizvien saskata tajā vērtību. Uzskatām, ka esam radījuši unikālu projektu Baltijai. Liepājas komandām tā ir iespēja mājās sparingot ar labākajiem, Liepājas treneriem tā ir iespēja mācīties, komunicēt ar ārzemju treneriem.”

Kvalitāte

Tieši Liepājas pašvaldības atbalsts ir izšķirošais, lai turnīrs notiktu arī nākotnē, jo turnīra rīkošanas izmaksas nav mazas: “Mēs ārzemju vadošajām komandām apmaksājam aviobiļetes, uzturēšanos un ēdināšanu, tomēr šiem klubiem tādu piedāvājumu citās valstīs ir ļoti daudz. Šie klubi ne par ko nemaksā. Kad tu gribi aizbraukt uzspēlēt pret viņiem, piemēram, pret “PSV” vai “Ajax”, tu maksāsi ne tikai par ceļu, bet arī par spēlēšanu. Mums ir niša, ko paši esam izcīnījuši. Cilvēki brauc, jo zina, ka šeit ir kvalitāte. Tā ir vērtība, ko uzbūvēt no jauna jaunā vietā ir ļoti grūti. Ar to saskaramies turnīros Jelgavā un Igaunijā. Kad tev ir imidžs, tas ir neatsverami. Ja šāds turnīrs beigsies, tad es domāju, ka Latvijā tik drīz nekā līdzīga nebūs. Tā ir mana dziļākā pārliecība. Kāpēc? Ārzemēs neviens neraujas spēlēt pret mums, mēs nevienam neesam vajadzīgi un interesanti. Pat izlases nav interesantas – Lietuvas U13 izlase tikko zaudēja Minhenes “Bayern” vienaudžiem ar 0:10.

Kamēr mēs sēžam tur, kur sēžam, mums liekas, ka viss puslīdz ir kārtībā, lai gan tie, kuri sen seko līdzi, redz, ka nav kārtībā. Ne mums ir spēlētāji vadošos klubos, ne vadošās līgās, ne izlašu rezultāti ir kaut cik cienīgi. Pat nerunājot par spēles kvalitāti.

Tas pats notiek jauniešu līmenī. Mums jāražo kvalitatīvi futbolisti, lai viņi būtu pieprasīti, bet mēs nevaram tādus ražot, atrodoties vājā vidē. Ja mēs neieguldīsim jaunatnes futbolā, mūs nekas neglābs. Ja ar 1999. gadā dzimušajiem puišiem savulaik U12, U13 un U14 vecumā varējām būt konkurētspējīgi, kad spēlēja “Liepājas metalurga” komanda ar papildinājumiem no citiem klubiem, tad šobrīd U12 vecumā mums gandrīz nav izredžu spēlēs pret ārzemniekiem.”

Trīs cēloņi

Dzintars Kazaks pašmāju futbola problēmām redz trīs cēloņus: “Ekonomiskais stāvoklis – materiāli tehniskā bāze. Domāju, ka Sergejs Zaharjins jaunatnes sportā gadā ieguldīja kādu 1 miljonu gadā. Pieņemsim, ka viņš gadā savā klubā kopumā ieguldīja 2 miljonus. Tātad 15 gadu laikā – 30 miljonus. Kurš uzņēmējs šobrīd Latvijā būtu gatavs ieguldīt jaunatnes sporta sistēmā 30 miljonus? Tā ir sistēma, kas dos rezultātu varbūt pēc 8 gadiem. Redzam Vācijas sistēmu, Beļģijas sistēmu un Anglijas sistēmu – tie nav vienas dienas projekti, bet gadiem veidotas sistēmas, kas rezultātu dos pēc ilgāka laika. Un tādi klubi ir vajadzīgi vismaz 3–4, lai tie savstarpēji konkurētu. Kā kādreiz, kad bija “Skonto”, “Metalurgs”, “Ventspils” un drusku Daugavpils.

Nākamā problēma – futbolistu atlase un konkurence. To mums nav. Trešais – treneru izglītība. Līdzīgas problēmas ir hokejā, basketbolā un citos sporta veidos, bet tur panāk rezultātu. Ir čaļi NBA, ir hokeja izlases ļoti cienīgs starts pasaules čempionātā. Tātad, ja mums ir intelekts un metodika, kaut ko mēs varam izdarīt. No šīm trim problēmām mēs caur šo projektu varam ietekmēt futbolistu atlasi un treneru izglītību. Uz to arī jāstrādā.”

Iespējamā atgriešanās

Dzintars Kazaks atzīst, ka Liepājas pašvaldība viņu ir uzrunājusi saistībā ar Liepājas Futbola skolas direktora amatu, un nojaušams, ka speciālists uz atgriešanos Liepājā raugās ar piesardzīgu optimismu: “Maija beigās tikos ar pašvaldības pārstāvjiem, kuri izstāstīja savu piedāvājumu. Man ir vēlēšanās satikties ar kluba pārstāvjiem un dzirdēt viņu viedokli – kā viņi redz kluba attīstību, sadarbību ar jaunatni un jaunatnes futbola vietu kluba attīstībā. Liepājas futbola klubs ir būtisks spēlētājs šajā sporta veidā. Visā pasaulē akadēmijas strādā, lai sagatavotu futbolistus galvenajai komandai. Man ir svarīgs atbalsts no kluba puses, izpratne par principu, kā viņi to vēlas redzēt. Kādu nākotnes futbolistu viņi grib redzēt, ko viņi ir gatavi dot no savas puses, ko grib sagaidīt no LFS, un vai mēs to varam paveikt.”