Osta atdzīvina pilsētu

Nav sarežģīti atrast, kad Liepājā ienāca sports. Vēsture liecina, ka 1883.gadā nodibināts zēģelēšanas un airnieku klubs “Nord” un 1890.gadā Liepājas Pirmā riteņbraukšanas biedrība.

Nav grūti arī saprast, kā sports ienāca Liepājā. Citādi nevarēja būt, ka riteņbraukšana, airēšana, burāšana, vingrošana, svarcelšana, teniss noskatīti vai nu tepat Rīgā, vai Iekškrievijas pilsētās un droši vien arī Rietumeiropā, kur sporta dzīve jau bija aktivizējusies tiktāl, ka brieda pirmās olimpiskās spēles.

Liepāja taču nebija nekāda Krievijas impērijas nomale, ostā ienāca kuģi no pasaules malu malām, arī liepājnieki devās uz svešām zemēm, un tad saprotams, kā līdz mūspusei atnāca tādi jēdzieni kā ķermeņa veiklības un miesas kopšana.

Tieši tā joprojām sauca fiziskos vingrinājumus, lai gan latviešu leksikā tikko bija parādījies arī jauns vārds – sports.

Tātad to nav sarežģīti atgādināt, kad un kā Liepāja iepazina sportu. Grūtāk rast atbildi uz jautājumu, kāpēc tas ienāca un ieguva popularitāti.

Var jau paironizēt, ka jaunekļiem patika uzvilkt baltas bikses, uzskrullēt ūsas un pasportot, lai kļūtu izveicīgāki un vingrāki. Un galu galā dzejnieks un pedagogs Auseklis tikko bija uzsvēris atziņu, ka vesels gars mājo veselā miesā.

Taču iemesls sporta popularitātei, visticamāk, bija cits. 19.gadsimta nogalē Liepājas dzīvē notika uzrāviens. Rītos pilsētu modināja arvien jaunu fabriku sirēnas, Liepāju uzskatīja par graudu un sviesta eksporta galveno ostu Krievijā, sākās grandiozie būvdarbi Karostā un pilsētā saplūda vairāki tūkstoši strādājošo.

Ostas krodziņos murdēja svešzemju jūrnieki, no koncertskatuvēm Alkšņu birzē, kā tolaik sauca Raiņa parku, un Kūrmājas dārzā plūda mūzika, notika teātra izrādes.

Ja kādam tas bija par smalku, gāja uz tingeltangeļiem Annas tirgus laukumā. Pilsēta dzīvoja ja ne pārticīgu, tad pilnvērtīgu dzīvi gan, un šādos apstākļos vairs nepietika ar to, ko sabiedrībai piedāvāja.

Prasīties prasījās kaut kas jauns, kur sevi izteikt, kur sevi pierādīt un parādīt, un par to kļuva sports.

Cita lieta, ka sportošana bija cittautiešu privilēģija. Nē, latviešiem neatteica nevienā sporta biedrībā, un tomēr nebija patīkami, ka cittautieši uz viņiem noskatījās no augšas. Visdemokrātiskākā bija Pirmā riteņbraukšanas biedrība, kurai pirmajai Liepājā tapa arī sporta būve – 1897.gadā iepretī Alkšņu birzei uzbūvētais velotreks.

Tur ne uz vienu neskatījās greizi, tikai samaksā biedru naudu un nāc braukt ar velosipēdu, vingrot vai cilāt svarus. No latviešu puišiem tur visbiežāk varēja sastapt Vili Štālu, Oskaru Riepu, Kārli Grūbi, Ādolfu Bekmani.

Ceļa sākums “Olimpijā”

Tieši ar šo biedrību arī saistīts pagrieziena punkts Liepājas sporta dzīvē, kas šo dzīvi ievirzīja citās, stabilākās sliedēs. Tikai sākties tas sākās ar nepatīkamu situāciju.

1905.gadā Pilsētas valde lika treku nojaukt, jo turpat blakus jābūvē Alekseja baznīca. Kad riteņbraucēji bija zaudējuši savu sportošanas vietu, sākās domstarpības.

Vieniem pietika ar izbraukumiem ārpus pilsētas, citi rosināja priekšroku dot vingrošanai un svaru cilāšanai. Bet ne jau tikai šo strīdiņu dēļ vien seši latviešu puiši aizgāja no biedrības. Galvenais iemesls izrādījās cits.

Piektā gada vētra bija likusi latviešiem pacelt galvu augstāk. Diez vai riteņbraucēji bija kaut ko dzirdējuši par Latvijas patstāvības ideju,

taču pašcieņa gan bija pamodusies, un viņi nolēma dibināt tādu biedrību, kurā noteicēji būtu latvieši.

Tikai ar ko sākt? Pašiem nekādas skaidrības par to nebija, tāpēc nolēma iet pie zinošāka cilvēka. Izvēlējās ārstu Ernestu Ekšteinu, kas jau bija dibinājis vai vēlāk dibināja Liepājas Latviešu biedrību, Labdarības biedrību, teātri, operu, konservatoriju, laikrakstu “Kurzemes Vārds”.

Ekšteins palīdzēja izstrādāt statūtus, aizsūtīja tos apstiprināšanai Kurzemes gubernatoram, tas bija labvēlīgs, un 1909.gada 20.martā dzīvi sāka pēc skaita septītā sporta organizācija Liepājā.

Sešas jau bija, tagad tām pievienojās Liepājas Otrā riteņbraukšanas biedrība, kuru vadīja Ferdinands Juberts, un tā izrādījās pati nozīmīgākā, jo četrus gadus pēc tam biedrība jau bija sapulcinājusi divarpus simta biedru.

To pārdēvēja par riteņbraucēju un citu sportistu biedrību “Olimpija”, un

“Olimpija” bija tā, kas Latvijas neatkarības laikā Liepājas sportu izveda uz stabila panākumu ceļa.

Bet tolaik, 1909.gada pavasarī, jaunajai biedrībai nebija nekā. Ne savas sportošanas vietas, ne telpas, kur sapulcēties. Valdes sēdes rīkoja Juberta dzīvoklī vai kādā vīnūzī, par galvenajām sporta nodarbībām kļuva izbraukumi ar velosipēdiem vai zēģeļlaivām, bet svarīgākās sacensības bija Ventspilī, uz kurieni devās riteņbraucēji.

Ja nu kas biedrības biedriem bija, tad vienotības apziņa.

Vienoti savā biedrībā, kas izpaudās tajā ziņā, ka bija sava himna un sporta tērpiem viena krāsa, un vienoti sportā.

Skolnieki spēlē futbolu

Bet kam tad tolaik kaut kā bija daudz vairāk? Tenisistiem savi laukumi, burātājiem sava laivu novietne un spēkavīriem cirka arēna. Tur arī pulcējās visvairāk skatītāju, jo savu spēku rādīja atlēti ar spožiem tituliem no malu malām.

Ja nu vēl tukšajā smilšu placī Kungu ielā pamēģināja dzenāt bumbu, un tur 1910.gadā arī notika pirmā spēle futbolā, gan tikai starp skolniekiem.

Lai nu kā, bet sporta dzīve lēnām iešūpojās, un sava loma bija arī 1912.gada olimpiskajām spēlēm. Liepājā jau bija dzirdēts par iepriekšējiem pasaules sporta galvenajiem forumiem, taču tie notika kaut kur tālu pasaulē, kamēr tagad tepat netālu – Stokholmā.

Olimpiskās spēles šķita kaut kas grandiozs, aizraujošs un piedalīties tajās likās kā visu sapņu piepildījums. Uz Stokholmu devās arī 32 sportisti no Kurzemes un Vidzemes, bet liepājnieku viņu vidū nebija.

Liepājas sportistiem nācās samierināties tikai ar reportāžām laikrakstos, kuras no Stokholmas sūtīja 15 avīžnieki, arī ar Liepāju saistītais rakstnieks Jēkabs Janševskis.

Toties divus gadus pēc tam liepājnieki paši pirmo reizi varēja izbaudīt plašu sacensību gaisotni. Tā bija Krievijas olimpiāde, kas notika Rīgā, un tur Liepāju pārstāvēja 15 riteņbraucēji un airētāji.

Pamati bija likti, lai Liepājas sporta dzīve uzplauktu pēc tam, kad arī pāri mūspusei pārbrāzās Pirmā pasaules kara zirgi. Bet par to nākamajā pielikumā “Liepāja Sporto”.

INTERESANTI

Astoņās dienās līdz Berlīnei

1889.gada vasarā līdz Liepājai bija atskrējusi ziņa, ka Rīgas riteņbraucēji nolēmuši rīkot velobraucienu uz Berlīni un aicina tajā piedalīties arī citu pilsētu pārstāvjus.

Attālums gan prāvs – 1000 verstis, bet kāpēc nepamēģināt? Tolaik Liepājā brieda doma par riteņbraucēju biedrības dibināšanu, un tas būtu iemesls sevi pierādīt.

Un tā arī pieci liepājnieki bija starp tiem, kuri vienā jūlija rītā Rīgā izbrauca no Ķeizardārza apkārtnes

un tad ripināja pa Aleksandra ielu, liekot satrūkties ormaņu zirgiem, bet puikām skriet līdzi un klaigāt, ka cirks iebraucis.

Līdz Šauļiem viss gāja gludi. Dažas reizes no lauku mājām gan izskrēja suņi un grasījās krist stilbos, taču riteņbraucēji tādiem gadījumiem bija paņēmuši līdzi gaļas gabalus, ko mest pāri grāvim suņiem par ēsmu.

Ķibeles sākās pirms Tilzītes, kad uz slidenajiem bruģakmeņiem vairāki braucēji krita un viena liepājnieka velosipēdam ritenis bija saļodzījies astoņniekā tā, ka par tālāko ceļu nebija ko domāt.

Bet pirmo īsto pārbaudījumu viņi sagaidīja pēc Kēnigsbergas. Tas vēl nekas, ka lietus sāka gāzt aumaļām.

Nepatīkamākais, ka uznāca tāds pūtiens, ka šķita, jābrauc pret sienu. Un tā pusi dienas, kamēr tika līdz kādam ceļmalas krogam, kur izžāvēt drēbes.

Taču galu galā visas ķibeles atsvēra sajūta, kad pēc astoņās dienās veiktajām vairāk nekā 1000 verstīm bija sasniegts galamērķis – Berlīne.

Nu varēja atcerēties, kā vakaros meklētas un atrastas naktsmītnes, kā knapinājušies ēdienreizēs un kā Prūsijas pilsētiņās pavadīti te izbrīnītiem, te aizdomīgiem, te uzmundrinošiem skatieniem.

Tikai diez vai liepājniekiem ienāca prātā, ka viņi ierakstījuši savu vārdu pilsētas sporta vēsturē, jo tas taču bija pirmais starptautiska mēroga notikums Liepājas sporta dzīvē.