Tagad esam pieraduši, ka Liepājā notiek augsta ranga sacensības un tajās piedalās dažāda spožuma zvaigznes. Tikai jāatgādina, ka šādas sacensības mums nedāvina, kā saka, par skaistām acīm. Iespēju tādas rīkot un tādējādi vērot sporta līderus esam nopelnījuši paši, nostiprinot attiecīgā sporta veida tradīcijas pilsētā, kādas sāka veidoties pirms daudziem gadu desmitiem. Jau kopš pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem, kad liels notikums vēl bija rīdzinieku vai lietuviešu viesošanās.

Par pirmajām nozīmīgākajām sacensībām Liepājas sporta vēsturē jāuzskata 1925. gada vasarā “Olimpijas” stadionā notikušās Latvijas meistarsacīkstes vieglatlētikā vairākās disciplīnās. Skrejceļš un sektori no velotreka vidus jau bija pārcelti ap futbola laukumu un tā galā, taču to segums visai bedrains, tāpēc arī turpmāk valsts mēroga sacensības tur nerīkoja.

Tikai vienu reizi varēja notikt arī Latvijas meistarsacīkstes riteņbraukšanā “Olimpijas” trekā – 1926. gadā, un arī tad ar zināmu risku. Vēl tikai dažus gadus pirms tam šo treku uzskatīja par vienu no labākajiem Latvijā, taču sāļais lietus un jūras vēji treka segumu ātri vien sabojāja.

Trīsdesmito gadu sākumā par vieglatlētikas galveno mājvietu kļuva Strādnieku sporta savienības laukums, ko nosauca par Pilsētas stadionu un vēlāk par “Daugavas” stadionu, un tur arī viesojās visspožākās no tām zvaigznēm, kas starpkaru gados ieradās Liepājā.

Trīs vasaras 5000 skatītāju vēroja gan olimpisko spēļu laureātus, gan pasaules rekordistus soļošanā Daliņu un Bubenko no Latvijas, Švābu no Šveices un Valenti no Itālijas. Un cēla plecos Daliņu, kas atkal un atkal laboja Latvijas rekordus.

Spožs viesis tajos gados ieradās arī pie Liepājas šahistiem – pats pasaules meistars Aļohins, kas Freihofa kafejnīcā sacentās vienlaikus ar 29 pretiniekiem. Uzvarēja 17 partijās, 9 beidza neizšķirti un 3 zaudēja.

Kad trīsdesmito gadu beigās popularitāti bija ieguvis bokss un basketbols, sacensties ieradās arī šo sporta veidu izcili meistari. Boksā tādi kāpa ringā Polijas izlases sastāvā, kas tikko bija ieguvusi 2. vietu Eiropas meistarsacīkstēs, un Ungārijas čempionvienībā no Budapeštas, it sevišķi kontinenta meistars Šigali un atraktīvais vicemeistars Mandijs.

Līdzīga izturēšanās un cīņas maniere bija arī liepājniekam, vēlākajam Latvijas čempionam Kārlim Kleinam, tāpēc arī sporta aprindās viņu iedēvēja par Mandiju. Tajos gados liepājnieki varēja vienkopus vērot arī visu Latvijas boksa ziedu, jo notika valsts meistarsacīkšu finālcīņas.

Liela ažiotāža izraisījās, kad 1938. gadā Liepājā ieradās Lietuvas galvaspilsētas Kauņas basketbolisti ar Eiropas meistariem Kraučunu un Baltrunu sastāvā. Sporta nama vadītāju telefoni zvanīja vienā laidā, cilvēkiem lūdzot iespēju iegādāties biļetes, bet tās jau bija izpirktas priekšlaikus. Un tad jau biežāk vai retāk spēlēt uz Liepāju brauca tikpat izcili groza bumbas spēlētāji no Rīgas – Eiropas meistari vai vicemeistari Melderis, Šmits, Justs, Grundmanis, Ārens, Kazāks –, un liepājnieki bija vai septītajās debesīs, kad vienā reizē izdevās rīdziniekus uzvarēt.

Uz Liepāju atbrauca arī sapņu komandas – 1935 treneris Baumanis, lai vadītu treneru semināru, un klausīties pieteicās 125 cilvēki.

Arī pirmajos pēckara gados visspilgtākie viesi bija basketbolā – Lietuvas izlase, kas tikko bija uzvarējusi Padomju Savienības mēroga prestižā turnīrā, un komandas sastāvā Butauts, Kulakausks, Petkēvičs un Lagunāvičs, kuri pēc gada palīdzēja PSRS izlasei uzvarēt Eiropas meistarsacīkstēs.

Kad liepājniekiem spēles pēdējās sekundēs izdevās izraut uzvaru, šķita, ka no skatītāju ovācijām “Daugavas” sporta zālei nocelsies jumts.

Arī turpmāk ne reizi vien Liepājā ieradās sportisti, kuri vēl atradās ceļā uz savām augstākajām virsotnēm, un tomēr viņu vārdus sporta aprindās jau izrunāja ar cieņu.

1955. gada pavasarī puikas snaikstījās gar “Daugavas” sporta zāles logiem, lai redzētu, kā trenējas Latvijas izlase basketbolā un tās sastāvā arī nākamie olimpiskie sudraba laureāti Valdmanis, Muižnieks un Krūmiņš, un lai pārliecinātos, vai tiešām pēdējais no viņiem ir tāds milzis, ka bez palēkšanās var aizsniegt groza stīpu.

Vēl tikai ceļā uz saviem spožākajiem panākumiem bija arī basketbolists Belovs, kas sešdesmito gadu beigās Liepājā piedalījās Padomju Savienības jaunatnes meistarsacīkšu finālturnīrā, taču savu augstāko virsotni sasniedza jau pēc dažiem gadiem, olimpiskajās spēlēs Minhenē finālcīņā pret ASV izlasi 3 sekundes pirms beigu signāla gūstot izšķirošo grozu.

Ar Minhenes olimpiskajām spēlēm Liepāja saistīta arī tādā ziņā, ka PSRS izlase riteņbraukšanā trekā uz tām devās tiešā ceļā no Liepājas, kur trenējās “Dinamo” stadiona trekā. Un Minhenē Padomju Savienības pārstāvji izcīnīja savas pirmās olimpiskās medaļas šajā sporta veidā – vienu zelta un vienu bronzas.

Tikai pilsētas laikraksts saņēma pamatīgu brāzienu no cenzūras, jo bija atļāvies rakstīt, ka sportisti Liepājā trenējušies pusotru mēnesi. Lūk, tas pierādot, ka Padomju Savienībā ir profesionāļi, bet tādi olimpiskajās spēlēs piedalīties nedrīkst.

Redakciju izglāba tas, ka Starptautiskās olimpiskās komitejas vadītāji Liepājas laikrakstu nelasa…

Toties spožas zvaigznes Liepājā turpināja ierasties arī savos ziedu laikos. Tā bija olimpiskā un pasaules čempione basketbolā Semjonova, pasaules čempione riteņbraukšanā Caune, olimpiskais čempions vieglatlētikā Kūla, Eiropas čempions basketbolā Jurgensons.

Savdabīga bija divu izcilu sportistu piedalīšanās sacensībās Liepājā. Kad 1950. gadā šeit spēlēja Rīgas “Daugavas” un Maskavas Gaisa kara spēku dublieru komandas futbolā, nevienam no skatītājiem ne prātā nevarēja ienākt, ka viņš vēro nākamo olimpisko un pasaules čempionu… hokejā. Tas bija maskaviešu vārtsargs Pučkovs, kas drīz vien sāka sargāt lielvalsts izlases vārtus ledus arēnās.

Bet Otrā pasaules kara gados Liepājas handbolisti spēra vai zemes gaisā, kad nekādi nevarēja pārspēt vācu karavīru komandas vārtsargu. Līdz vārtiem apspēlēja vāciešus vienā mierā, bet tālāk kā pret sienu. Tikai pēc spēles pretinieki pateica, ka viņu vārtus sargājis 1936. gada Berlīnes olimpisko spēļu čempions Kroicbergs.

INTERESANTI

Cits nosaukums skanīgāks par citu

Tagad dažu labu šo komandu nosaukumi izklausās ikdienišķi, to kādreizējā slava apsūbējusi, taču pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās un trīsdesmitajos gados tās ja ne gluži noteica toni Eiropas futbolā, tad bija pazīstamas gan.

“Nemzetti”, “Budafok”, “Seged”, “Bočkaji”, “Kišpešt” no Ungārijas, “Levski” no Bulgārijas, “Židenice”, FC “Pilsen”, “Viktoria Žižkov” no Čehoslovākijas, VAC, “Herta” no Austrijas, “Bordo” no Francijas – šos nosaukumus futbola cienītāji izrunāja ar bijību. Starptautiskās spēles Liepājā notika biežāk nekā cīņas Latvijas meistarsacīkstēs, un dažu labu vasaru tādas bija pusotra desmita.

Šo komandu sastāvos bija vesela zvaigžņu plejāde. “Bočkaji” sastāvā 7 spēlētāji no Ungārijas izlases, “Levski” – 8 no Bulgārijas izlases, VAC – 7 no Austrijas valstsvienības un pat vārtsargs Hīdens, kuru tolaik uzskatīja par vienu no labākajiem pasaulē.

Liepājnieki ievadīja sarunas par šīs komandas vēl vienu spēli, un tajā mūsējo vārtus sargātu Hīdens, taču viņam bija jādodas uz valstssacīkstēm Romā.

Liepājas futbola cienītāji lepojās, ka pēc uzvarām Rīgas prese rakstīja, ka mazā Liepāja gāž Eiropas milžus, taču kaunīgi nolaida acis, kad no šiem milžiem dabūja pamatīgu pērienu, pat ar 0:5, 0:7 un 0:9.

Lai nu kā, bet jebkurā gadījumā bija liels ieguvums – iespēja redzēt, kā spēlē daudzināti meistari, un mācīties no viņiem.