Vakar pulksten 9 biju Siena tirgū. Viss tik kluss un mierīgs – kā jau svētdienas rītā. Laukums tīrs, sakopts, Siena iela līdz Pētertirgum tāpat. Tikai šur tur zaļajā zonā manāms, ka zālīte vēl tikai atgūstas no tiem gājēju tūkstošiem, kas tai sestdien pāri staigāja. Jā, sestdiena… Tad Liepājā gāja vaļā Līvas tirgus. Raibs, skanīgs un priecīgs. Lūk, ieskats notikušajā.

Kas bija pirātu zupā?

Tā kā šogad tirgus organizētāji par galveno vadmotīvu bija izvēlējušies jūras tēmu, tai bija pieskaņojušies arī Liepājas 48.arodvidusskolas skolotāji un audzēkņi. Viņi ir tie, kas Līvas tirgū piedalās kopš pirmās reizes un tirdziniekus cienā ar gardiem ēdieniem, kas tiek gatavoti turpat Līvas tirgū. Šoreiz ļaudis rindā stāvēja, lai nogaršotu izreklamēto “Pirātu zupu”. Kā pastāstīja skolotāja, pavāra amata meistare Velta Cīpa, lauku virtuvi, kurā vārīja zupu, aizņēmušies no zemessargiem. Skolotājas Baibas Bergholces vadībā jau vismaz nedēļu pirms tirgus dienas izdomāta zupas recepte. Pavisam smalki visu izzināt neizdevās, pavāri atklāja tikai to, ka zupā likti apcepti dārzeņi, pupiņas un pupiņu pākstis, kā arī maltā gaļa. Asumu virumam piedevušas lauru lapas, čili pipari un virces. Ja nu kādam zupa pirātu gaumē šķita par stingru, tas varēja to noskalot ar pirātu tēju, kurai klāt, protams, bija rums. Vēl jau vēderprieku baudītājiem tirgū bija iespēja nogaršot uz dzīvas uguns vārītu koču vai veldzēties ar skābputru un citiem neikdienišķākiem gardumiem.

Velta Cīpa atzina, ka skolas audzēkņi katru gadu ļoti gaidot Līvas tirgu un gribot tajā piedalīties, jo “visa tā ambrāža viņiem ļoti iet pie sirds”. Blakus rosīgajiem pavāriem bija viņu skolasbiedru, šuvēju, darbi. Salīdzinot ar citu amatnieku darinājumiem, tur pavisam lēti varēja nopirkt kā auduma maisiņus iepirkumiem, tā lakatus, virtuves cimdus, maisiņus tējai un citas jaukas lietas.

Pirmie – jau sešos no rīta

Sestdienas rītā čaklākie tirgotāji Siena tirgū ieradušies jau sešos no rīta. Tad katram ierādīta tirgošanās vieta un sākusies pircēju gaidīšana. Un pirmajiem atbraucējiem gaidīt nācies visilgāk, jo liepājnieki nebūt negrasījās agri skriet uz tirgus vietu. Rāmi cēlušies, nesteidzīgi pabrokastojuši, viņi tikai tā ap pulksten desmitiem sāka piepildīt tirgus vietu. Taču jau ap vienpadsmitiem tas bija ļaužu pilns. Kā mēdz teikt – ne ābolam kur nokrist!

Tā kā Līvas tirgū godina amatnieku darbu un viņu darinājumus, tumšajos ziemas mēnešos izgatavoto saulītē cēla meistari ne tikai no Liepājas, bet daudzām Latvijas vietām. Šur tur bija dzirdama arī lietuviešu un igauņu valoda. Ērika Taube bija atbraukusi no Staiceles un līdzi atvedusi kopā ar vīru darinātos paklājiņus no bezposmu smilgām un ziemas zaļās kosas. Bezposmu smilgas katru gadu tiekot meklētas priežu mežu izcirtumos, un tās vislabāk augot starp mellenājiem. Savāktās smilgas mājās žāvē un tad liek stellēs un auž.

Bija vērojams, ka pircēju uzmanību visvairāk piesaista oriģināli, neredzēti darbi, jo, ko tur liegt, amatnieku tirgos piedāvātais lielākoties ir līdzīgs katru gadu. Vai tie būtu pinumi, rotas, audumi vai māla trauki, izstrādājumi no koka. Liepājas salondarbnīcas “Ideju lidlauks” meistari bija sarūpējuši oriģinālus Liepājas suvenīrus un saimniecībā noderīgas lietas, piemēram, priekšautu ar uzrakstu “Bīstamā mājsaimniece”. Laba dāvana draudzenei, vai ne?

Pircēju netrūka arī liepājniecēm Lindai, Līgai un Dacei, kuras pašmācības ceļā apguvušas rotu darināšanu no moderniem materiāliem. Turklāt tās tiek izgatavotas tikai un vienīgi vienā eksemplārā. Radošā kluba “Efeja” dalībnieces Santa Āboltiņa un Sarmīte Grīsle uz Līvas tirgu atveda pašu un kluba biedru gatavotos rokdarbus. Īpašu uzmanību piesaistīja no bērzu klūgām gatavotie dekoratīvie trauki kā ziediem, tā saimniecības lietām. Turpat netālu 31.arodvidusskolas puiši pārdošanai bija izlikuši savus darbus – ķeblīšus, gaļas āmuriņus u.c.

Zilu aci gribi?

Pie meistarīgi uzsistas zilas acs Līvas tirgū varēja tikt pavisam mierīgi. Tikai 50 santīmu bija jāsamaksā tajā teltī, kur ar krāsām darbojās Rīgas 34.arodvidusskolas audzēkņi. Turpat par tādu pašu naudu zīmēja tetovējumus no hennas, bet, lai tiktu pie skaistas sejas, proti, dekoratīvā grima, nācās šķirties no viena lata. Arodvidusskolas direktora vietniece Ilze Deķere sacīja, ka skolas jaunieši uz Līvas tirgu braucot ne pirmo gadu un te viņiem esot iespēja praksē slīpēt savu meistarību. Sava vieta bija atvēlēta arī ziedu stādu tirgotājiem. Tukumā audzētie un uz Liepāju vestie rožu stādi ātri vien nonāca dārzu īpašnieku somās.

Pirms 24.maija organizatori bija nedaudz satraukti par iespēju visus tirgoties gribētājus Siena tirgū izvietot, jo amatnieki uz Liepāju braucot ļoti labprāt. Lai arī dienas vidū laukumā tiešām gāja kā īstā tirgū un ar spraukšanos vien pie galdiem varēja tikt, tieši tas jau piederas pie lietas!

Kur tās lielākās rindas?

Jā, protams, uzminējāt! Tajās tirdzniecības vietās, kur pārdeva ēdamo – kūpinātu gaļu, zivis, maizi. Liepājnieki un tirgus viesi pacietīgi jo pacietīgi stāvēja rindās pie letēm, kur tirgoja no Ragciema vestās kūpinātās zivis. Kilograms kūpinātu reņģu maksāja 1 latu un 50 santīmu, lašu vēderiņi par 6 latiem dārgāki. Skatoties uz kūpinātajiem zušiem, daudziem siekalas saskrēja mutē un pakrūtē iekņudējās. Bet tā cena… 25 lati kilogramā. Protams, protams, savu kāri uz kūpinātām zivīm varēja arī apmierināt, nopērkot sviesta vai vēja zivi, skumbriju vai asari. Tie, kam pie sirds vairāk iet putraimdesas, satikās pie zemnieku saimniecības “Ziedkalni” vai “Dravnieki” stendiem. Tur kilograms kā mājās kūpinātas gaļas maksāja 5 latus, krūtiņa 4 latus un 80 santīmu, bet putraimdesa 3 latus. Citviet smaržīgās piparkūkas. No 50 santīmiem gabalā līdz pusotram latam.

Šoreiz visiem tirdziniekiem bija iespēja veldzēties arī ar alu. “Līvu alus” un “Lāčplēša alus” bija tās šķirnes, kas uzmundrināja. Šo alus šķirņu ražotājs šogad bija viens no tiem, kas  finansiāli atbalstīja Līvas tirgus organizēšanu.

Spēlēja, dancoja, priekšnesumus rādīja

Tas nu pavisam noteikti, ka Līvas tirgus zaudētu vismaz pusi savas pievilcības, ja tajā nepiedalītos folkloras kopas, kapelas un citas grupas, kurām tuvs folkmūzikas stils. Kā no pulksten 11 folkmūziķi uz lielās skatuves sāka gavilēt, tā beidza tikai ap četriem. “Laiksne”, “Abra”, “Laimas muzykanti”, “Dandari”, “Dzelzs vilks”, “Paurupīte”, “Maskačkas spēlmaņi” rādīja visu, ko prot. Labi, ka organizatori pie lielās skatuves bija salikuši krēslus, jo ļoti daudzi vecāka gadagājuma ļaudis labprāt sēdēja un sekoja līdzi notiekošajam. Kamēr muzikanti gatavojās uznācienam, lielo skatuvi modes skatēm un citiem priekšnesumiem izmantoja jaunieši.

Liepājnieku vērtējumi

Tirgus burzmā uzrunājam vairākus liepājniekus, lai uzzinātu viņu viedokli par notiekošo.

Ligita un Kristiāna Arājas: “Uz tirgu nākam katru gadu, un tā mums jau izveidojusies par labu tradīciju. Liepāja Līvas tirgus laikā ļoti atdzīvojas un jūtama tāda īpaša kopības sajūta.”

Eva Riekstiņa ar dēliņu Gustavu: “Atnācām, lai vienkārši šeit būtu! Paklausīsimies muzikantus, paskatīsim dejotājus, nopirksim kādu piparkūku. Šeit, šķiet, visi, kas atnākuši, jūtas priecīgi un kā starp savējiem.”

Iveta Stadgale: “Tirgū esmu, lai atbalstītu labdarību. Manas grāmatas “Viņas auguma puķes” var iegādāties pret ziedojumiem. Te esot, vēroju, ka latvieši ir dāsna tauta. Man ciemos atbraukuši draugi no Rīgas, tie tirgū kaut kur pavisam pazuduši!”

Aiga Jaunskalže: “Pārstāvot vietējās filantropijas organizāciju “Liepājas novada fonds”, šeit attīstām savas labdarības idejas. Kur vēl tas labāk kā tirgū, kur tik daudz ļaužu!”

Māris Šveiduks: “Līvas tirgus dēļ vismaz cilvēki no mājām iznākuši! Un tas ļoti labi, ka latvieši ar mazo biznesu nodarbojas, kaut ko savām rokām gatavo, tad pārdod. Citādi nav viegli izdzīvot. Pašiem vien jābūt aktīviem, uzņēmīgiem, nevis jāsagumst pie televizoru ekrāniem. Televizors, manuprāt, vispār ir nāvējošs priekšmets…”

Daiga Lutere,
“Kurzemes Vārds”