Šī diena, vasaras ziedu laiks, ir ciešanu un piemiņas laiks. Toreiz naktī netaisnīgi un nežēlīgi kā padomju varai nepieņemami jeb šķiriski sveši, kā tautas ienaidnieki tūkstošiem iedzīvotāju tika izrauti no savas dzīves ar visām saknēm. Īpaši smagi, aizcērtot etniskās saknes, no totalitārās valsts – Padomju Savienības – cieta latvieši. No minoritātēm – ebreji, poļi, vācieši.

No Liepājas novada izsūtīja 1371 iedzīvotāju. To skaitā – 181 ebreju, 10 poļu, 8 vāciešus, 8 krievus. Vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizveda uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda nāvessodu.

No smagajiem dzīves apstākļiem – aukstuma, bada, pārmērīga darba – no katriem desmit izsūtītajiem Latvijas iedzīvotājiem četri nomira izsūtījumā vai nometnē. Izmira veselas ģimenes. Bet dzīvi palikušajiem tika izpostīts viss mūžs, nākotnes cerības, sabeigta veselība, un, atgriezušies dzimtenē, tie bieži vien vairs neatrada ne savas mājas, ne piederīgos.

Sāpes par izsūtījumā un nometnēs pārdzīvoto badu, viltu, pazemojumu, nodevību, nežēlību un mīlestību būs mūžīgas. Bērnība un jaunība, kuru nevarēja paņemt līdzi atgriežoties dzimtenē, palika Sibīrijā kopā ar mirušajiem. Mūsu pienākums ir to atcerēties. Jo tikai tā mēs saglabāsim tautas vēsturisko atmiņu. Mūsu pienākums ir godināt bojāgājušos, pieminēt ikvienu izsūtītā, represētā vārdu, iemūžināt to publikācijās, grāmatās, filmās, kas daudziem ir viņu vienīgais piemineklis.

Bet tikpat svarīgi ir zināt, saprast un nepieļaut nākotnē tādas traģēdijas atkārtošanos, kad nevainīgus cilvēkus vajā un soda par to, ka viņi ir savas valsts Latvijas pilsoņi un patrioti, mīl savu zemi, tic tās ideāliem.

Aina Burija,
vēsturniece