Mārtiņš Tīdens, Liepājas pašvaldības administrācijas izpilddirektora vietnieks īpašumu jautājumos

Liepājā esam raduši aptuvenos risinājumus, kā varētu aktivizēt ēku atjaunošanu, vienlaikus ļaujot valstij apgrozīt miljardiem eiro.

Uzskatu, ka ēku renovāciju palēnina birokrātija un programmu laikietilpīgums, kā arī tas, ka cilvēkiem programmas nosacījumi ir grūti izprotami.

Tas mazina ne tikai iedzīvotāju interesi dalībai programmā, bet arī būvnieku iesaisti, jo tie ir ilgam laika posmam iesaldēti līdzekļi.

Tāpat atkarība no ES fondu finansējuma un programmu nosacījumu saskaņošana, arī viļņveidīga finansēšana, kas nespēj nodrošināt stabilu ēku atjaunošanas pieprasījumu un būvniecības piedāvājumu, neveicina būvniecības cenu stabilitāti un atbilstošu būvmateriālu piegādi.

Jaunajā “Altum” programmā minētās 49% kapitāla atlaides vietā reālais atbalsts sasniedz ap 30% (PVN un neattiecināmās izmaksas).

Risinājums būtu, piemēram, iespēja ēkas atjaunot pa kārtām, paredzot mazāku atbalsta intensitāti.

Noteikumiem būtu jābūt viegli saprotamiem dzīvokļu īpašniekiem, ēku apsaimniekotājiem un būvniekiem.

Palīdzētu arī, piemēram, sagatavota vienkārša un saprotama, pastāvīga ar nemainīgiem nosacījumiem “Altum” līdzfinansējuma programma ar beznosacījumu atbalstu 30% apmērā, ja tiek panākts 30% energoefektivitātes uzlabojums apkurei.

Stimuls būtu arī, ja valsts atrastu iespēju nodrošināt vai aizņemtos, piemēram, 100 miljonus eiro, nosakot atbilstošas garantijas aizdevējam.

Pieņemot, ka vienas ēkas atjaunošana izmaksā 0,5 miljonus eiro, visu nepieciešamo ap 23 000 Latvijas daudzdzīvokļu māju atjaunošana, ieguldot 30% jeb 3,45 miljardus eiro, valsts ekonomikai radītu 11,5 miljardu eiro apgrozījumu.

Veidojoties stabilam pieprasījumam, Latvijā arī straujāk attīstīsies būvmateriālu ražošana, jo tā būs ekonomiski pamatota.

Neils Balgalis, pilsētplānošanas pasākuma “MadCity” organizators

Iedzīvotāji dažādās Latvijas pilsētās kā vienu no būtiskākajām problēmām atzīst ēku slikto vispārējo stāvokli, statistika nav iepriecinoša.

Mikrorajonos – masīvos tipveida mājokļu projektos – Latvijā dzīvo vairums iedzīvotāju, turklāt

liela daļa dzīvo daudzdzīvokļu ēkās, kuras celtas līdz 1980. gadam, kas ir morāli un tehniski novecojušas.

Lai gan 56% Latvijā dzīvojošo ir domājuši par ēku renovāciju, trešdaļa neplāno to darīt tuvākajā laikā, bet Rīgā dzīvojošie ir vēl kūtrāki.

Uzskatām, ka viens no iemesliem ir tas, ka šobrīd 42% Latvijā dzīvojošo nav nekādas sadarbības ar kaimiņiem ēkā vai apkārtnē, kurā dzīvo.

Namos visi dzīvokļi ir privatizēti 20. gadsimta 90. gados, kopīpašumu apsaimniekošanas vienību un apsaimniekošanas noteikumu izveides process bijis visai neveikls.

Ir arī bijusi vāja kolektīvo lēmumu pieņemšanas kultūra, jo nereti pat divi kaimiņi nespēj izšķirt strīdus par kopīgām lietām savā tuvākajā apkaimē, bet

mikrorajonos zem viena ēkas jumta ir simtiem cilvēku.

Kad vaicājām par šķēršļiem ēku renovācijā, 49% respondentu pauda uzskatu, ka iemesls ir tas, ka ēku iedzīvotāji nespēj pieņemt kopīgus lēmumus, bet otra populārākā atbilde, kāpēc renovācija norit tik lēni un pasīvi, – ierobežoti finanšu līdzekļi.

Tāpēc esmu pārliecināts, ka, ar ekspertiem mēģinot rast risinājumus aktīvākai renovācijas virzībai, arī apkaimju iedzīvotāji, redzot vairāk pozitīvu piemēru, kas sekmē mikrorajona attīstību, varētu aktivizēties un mēģināt vienoties par kopīgi darāmo.