Godinot komunistiskā genocīda upurus, 25. martā Latvijā pie katra nama būs izkārti karogi ar sēru lentēm. Ne velti, jo tieši vai netieši deportācijas ir skārušas katru namu Latvijā un katru latviešu ģimeni. Tieši – pameklējat dzimtas albumā un vectēvu stāstos, netieši – neizsūtīja, tad kāpēc?

Nereti izskan viedoklis – “nu ko mēs, latvieši, mūžam vaimanājam ar savām sēru dienām” vai, vēl trakāk, cilvēki, kas izcietuši deportācijas, tiek apsaukāti par “svētajām govīm”. Bez izpratnes par jēgu, vērojot vien ārējo formu, piemiņu dienās teiktās uzrunas skan gaudeni un apnicīgi.

Iespējams, ka kalendārā sēru dienu ir par daudz. Vadoties pēc Knuta Skujinieka teiktā, kurš pats pabijis Mordovijas lēģerī, vajadzētu izvēlēties vienu dienu. Tomēr, pirms nav apzināti un ar goddevību izprasti jau esošie piemiņas datumi, es domāju, ka piemiņas dienas ir jāsaglabā esošā skaitā. Ir jāizprot, kas slēpjas aiz sēru simbola – nieka melnās lentītes. Ir jāierauga izpostītās ģimenes, miruši un nedzimuši bērni, verga darbs, izsalkuma gadi, ņirgas un bailes pus gadsimta garumā. Ir jāredz. 14. jūnijā – žurkas, kuras notiesā pusdienās, tēvi, kurus norok zemē kā salušus baļķēnus, zemnīcas, kuras peld ūdenī. Vēl joprojām mūsu vidū ir cilvēki, kuri dzimuši Ziemeļu Ledus okeāna krastā un cilvēki, kuru bērnība pavadīta izsalkumā un svešumā, tādejādi atstājot pēdas uz visu dzīvi, padarot cilvēku parmērīgi biklu un nepārliecinātu. Tie ir mūsu vecāki un vecvecāki.

Mums, šopingu un lielveikalu labumu lutinātajai paaudzei, nereti vārds “Sibīrija” ir vien apvidus un reģions, nevis nometinājuma vieta. Aicinu nekaunēties, nebūt paviršiem pret vēsturi un mūsu vecajiem cilvēkiem, bet izprast. Izprotot deportāciju skartos, mēs izpratīsim paši sevi. Pie šādām pārdomām esmu nonākusi uzrakstot grāmatu par dzimtas vēsturi “Zemnīcas bērni” un aizsākot rakstīt jaunāko grāmatu, kas veidota no izsūtīto stāstiem “Okeāns Ilze”. Esmu ticīgs cilvēks un ticu, ka upuri reiz tiesās savus mocītājus. Ticu, ka nevainīgie bērni un netaisni nomocītie tie, kuru kauli palikuši Sibīrijas plašumos, lielākā daļa viņu vārdu palikuši nezināmi, bet viņu dvēseles Mūžībā ierakstītas skaidras un dzīvas.

Deportēto cilvēku ciešanas ir neredzams tautas varoņdarbs, kas stiprina mūs vēl šodien. Moceklis, tas nav tikai tas, ko pirmajā gadu simtenī pēc Kristus, met lavu bedrē. Moceklis – martyr, tulkojumā no latīņu valodas, nozīmē – liecinieks. Izsūtītie bija darba tikuma, valodas, kurā nelamājas, bet dzied, liecinieki. Par vecvecākiem nemēdz teikt “viņi”, bet gan – mūsu. Tādēļ 25. marts ir mūsu redzamo un neredzamo varoņu godināšana diena.

Andra Manfelde,
rakstniece