Atceroties dalību Eirovīzijā, varu teikt, ka tas tiešām bija foršs piedzīvojums. Skatoties no profesionālā viedokļa, finālkoncertā Somijā skaņas, gaisma, filmēšana bija ļoti augstā līmenī. Kas Latvijā? Šķiet, ka daļēji jāpiekrīt maestro Raimonda Paula teiktajam – mums vajag iepauzēt. Jo kas notiek pēdējos gadus? Aizbraucam, bet neviens nekur netiek.

Tas gan – Eirovīzijā neko nevar paredzēt. Manuprāt, ja esi ieticis pusfinālā vai finālā un atrodies kaut kur pa vidu, tevi ļoti daudzi nepamana. Skatītāji jau redz tikai sākumu un beigas, un par to arī nobalso. Mūsu gadījums – “Bonaparti.lv” – bija tam piemērs. Aizkulisēs runāja, ka būsim finālā, desmitniekā kā likums, bet palikām sešpadsmitie… Jo startējām ar 14. kārtas numuru. Nenoliedzami, daudz kas atkarīgs no veiksmes.

Uzskatu, ka Latvijā nevienu gadu nav uzvarējusi dziesma. Marija Naumova bija izņēmums. Uzvar tas, kurš tobrīd ir “uz viļņa”. Ne vienmēr mēs aizsūtām to spēcīgāko un labāko dziesmu, lai gan tas ir dziesmu, nevis izpildītāju konkurss. Un šo atšķirību ir svarīgi saprast. Visas valstis uz Eirovīziju sūta labus dziedātājus, reti gadās vājš mākslinieks. Protams, primārā ir dziesma. Diemžēl Latvijā tas tā nav. Un par to man ir žēl.

Domāju, ka šis ir viens no iemesliem, kādēļ konkursam tik maz savus darbus iesūta latviešu komponisti. Viņi jūt, ka nav jēgas. Un tam ir sekas. Apskatot šā gada pusfinālistus, redzam, ka lielai daļai iesūtīto dziesmu autori ir ārzemnieki. Tagad dodam viņiem brīvu vaļu. Pārāk brīvu.
Principā piedalīšanās Eirovīzijā man nekad nav bijis pašmērķis. Patika “Bonaparti.lv” projekts, un mani tajā iesaistīja paši mākslinieki. Viņiem pietrūka sestais cilvēks, izvēlējās mani, lai gan toreiz vēl biju nepazīstams. Viss izvērtās forši, nevienu brīdi neesmu nožēlojis piedalīšanos. Vēlreiz Eirovīzijā startēju ar dziesmu “Broken Lullaby”. Manuprāt, tā bija pelnījusi uzvarēt, bet tauta izvēlējās pirātus. Un tos arī aizsūtīja uz Serbiju.

Ja tautai aizliegs balsot, sekos sašutuma pilni jautājumi – kā tad tā, kāpēc nedod izteikties! Blakus sabiedrības vērtējumam vajadzīgs arī žūrijas. Bet starptautiskas žūrijas, jo mēs te, Latvijā, viens otram esam draugi. Kāda tur objektivitāte! Katrs velk deķi uz savu pusi.

Neesmu vēl izpētījis šā gada Eirovīzijas pusfināla izpildītājus. Bet piedalīties vajag, kāpēc ne. Tikai iespējamo neveiksmi nevajag uztvert saasināti, pēc kā būtu jānolaiž rokas. Konkursa rīkotāji varētu dot vairāk iespēju jaunajiem talantiem. Citādi radies priekšstats, ka viņiem tikai vajadzīgas sejas. Un kaut reizi mēģinām aizvest un parādīt labu dziesmu un labu izpildītāju.

Andris Ērglis,
mūziķis