Svētdiena, 23. februāris Haralds, Almants

Andris Leimants: Mēs stāvējām tieši par Latviju

Andris Leimants: Mēs stāvējām tieši par Latviju
Foto: liepajniekiem.lv
15.01.2020 07:00

"Kurzemes Vārds"

Atslēgvārdi

1991. gada barikādes ir viens nozīmīgākajiem atmodas laika notikumiem, kas Latvijas vēstures kontekstā izceļas ar nacionālo vērtību pacēlumu, latviešu tautas saliedētību un vienoto organizāciju. Kopš barikādēm pagājuši jau 29 gadi.

Andris Leimants, barikāžu dalībnieks no Dubeņiem:

– Vai tad būtu izvēle? Būtu jāiet. Zinu, ka sabiedrībā par to viedokļi dalās. Manuprāt, ja vajadzētu iet, tad no tiem, kuri stāsta, ka neietu neparko, liela daļa tāpat tai dienā autu kājas un ietu. Mana pārliecība ir tāda, ka mēs jau toreiz negājām un nestāvējām par valdību, mēs stāvējām tieši par Latviju, par mūsu tautu. Nu ja mēs neiesim, tad pazudīs viss – kā vara, tā tauta un Latvija kā tāda. Spēks ir tautā, un tur tas bija arī 1991. gadā. Toreiz nešķiroja, vai tu esi krievs vai ukrainis, visi gāja. Arī šodien ir liela daļa cittautiešu, kas par Latviju cīnās. Bet, teiksim tā, ja vajadzētu iet pret mūsu valdību, es arī ietu. Valdība taču ņirgājas par mums. Tajā laikā jau neviens nedomāja, ka tāda tā mūsu valdība būs, bet tā, kā bija, arī vairs nevarējām turpināt eksistēt, kaut kam bija jāmainās. Citas valstis jau arī gribēja savu neatkarību, bet tur padomju tanki brauca iekšā.

Domāju, ka mūsu jaunieši to visu saprot, varbūt tikai mazliet citādāk uztver. Paskatieties, cik mums daudz jaunsargu, zemessargu – tur darbojas tieši jaunā paaudze. Ja viņiem nebūtu tādas domāšanas un nostājas par brīvu Latviju, manuprāt, viņi tur neietu. Runājot ar saviem bērniem un citiem jauniešiem, cenšos viņiem to visu izstāstīt, paskaidrot. Viens gan jāsaprot, maizīte bez garozas nekur nav. Es pats apstrīdu tos, kuri saka, ka padomju laikā viss bija slikti. Nu nebija tā, tautai bija arī savi labumi. Katram laikam ir savi plusi un savi mīnusi. Ja paskatās vēl no citas puses, tad jau mēs savā Latvijā dzīvojam kā Dieva ausī. Citur ir dabas katastrofas, ugunsgrēki, plūdi, viesuļi, notiek karadarbība. Mūs tas tik dikti neskar.

Vakar tieši aizdomājos par barikāžu laiku. Tā vien šķiet, ka to atmiņu paliek arvien mazāk. Uzslēdzu vienu raidījumu, un tur barikādes rādīja, tad gan šo to atcerējos. Ikdienā tas aizmirstas. Lai gan man ar to saistās cits stāsts. No 1991. gada es vairs savu dzimšanas dienu nesvinu, tās vietā man tagad ir barikādes. Kad aizbraucu kopā ar citiem vīriem, lielākoties traktoristiem un metinātājiem no kolhoza “Ālande”, man bija 24 gadi, kad atgriezos, bija jau 25. Dzimšanas dienu sagaidīju Rīgā. Tolaik jau par sekām un riskiem nedomājām, arī bail nebija. Es tiešām ticu – ja vajadzēs, arī šodien būs, kas iet.

Sadarbībā ar

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Aizmirsu paroli