Mēs noteikti esam pamanīti pasaulē. “Baltijas ceļš” bija pietiekami iespaidīgs, un vai mēs toreiz varējām iedomāties, ka par godu šai akcijai Eiropas Parlamentā tiks atklāta piemiņas plāksne? Mums var patikt vai nepatikt katalāņu neatkarības alkas, taču tajā pašā laikā viņus sastāties cilvēku ķēdē iedvesmojis “Baltijas ceļš”. Tas ir kļuvis par zināmu paraugu citiem.

Esam pamanīti arī tajā ziņā, ka Latvija, Lietuva un Igaunija kļuvušas par Eiropas Savienības un NATO dalībvalstīm. Proti, piederam pie tā klubiņa, kuram arī citas valstis, neraugoties uz dažādām problēmām, vēlas pievienoties, īpaši, ja raugāmies uz postpadomju telpu: Ukraina, Gruzija, Moldova un ne tikai.

Protams, spriežot par sasniegumiem, nevajadzētu arī pārspīlēt. Ir pagājuši 30 gadi, un nevarētu teikt, ka esam sasnieguši visu, ko vēlējušies un ko no mums ir sagaidījuši. Tomēr kaut kur uztvere, ka nākam no postpadomju telpas, joprojām ir saglabājusies. Mūsu cilvēki Anglijā vai Īrijā arī joprojām rada zināmu priekšstatu par to, cik mēs esam attīstīti un ka ne viss šeit ir labvēlīgi. Uz Baltijas tēlu atstājam iespaidu ne tikai mēs paši, bet arī tas, kas notiek apkārt, piemēram, Polijā un Ungārijā. No rietumvalstu puses tā arī tiek uztverts, proti, ka zināmu labklājību mēs esam sasnieguši, taču rietumnieciski tomēr neesam. Tāds strāvojums ir klātesošs.

Kopumā var teikt, ka Baltijas valstis ir zināms veiksmes stāsts, mēs ar nevardarbīgo pretošanos esam kā paraugs, kā ar gara spēku var stāties pretī militāram spēkam, bet, no otras puses, šim stāstam klāt ir pietiekami daudz mazu darvas karotīšu.

Mēs paši neesam līdz galam spējuši izdarīt savus mājasdarbus. Protams, mēs esam mazi un pasaule virzās uz priekšu tik ātri, ka tas mazums varbūt neļauj tik ļoti izpausties un tikt pamanītiem, un dažkārt tas pat ir labi.

Vai tas, ka Baltijas valstis aiz okeāna mēdz jaukt ar Balkāniem, arī vērtējama kā mūsu neizdarība? Šeit ir dalīta pieeja. Pirmkārt, nevaram visai pasaulei piespiest mūs mīlēt un likt zināt, ka mēs esam Baltijas valstis, no otras puses – varbūt neesam tik problemātiski, lai par mums plaši runātu.

Treškārt, katra valsts – Latvija, Lietuva, Igaunija – tomēr ir pati par sevi. Mūsu dziedātājus un basketbolistus pazīst nevis kā Baltijas valstu, bet gan kā Latvijas pārstāvjus. Katrai valstij tomēr ir sava zināma specifika. “Baltijas ceļa” laikā mums nekas cits neatlika kā iet kopā. Šobrīd mēs varam atļauties netikt uztverti kā kopā ejošas valstis. Mēs varam sevi pozicionēt, piemēram, kā ziemeļnieki, kas nāk no Baltijas jūras reģiona. Identitātes var konstruēt dažādi, un tās ir daudzslāņainas. Pirms 30 gadiem Latvijai, Lietuvai un Igaunijai faktiski bija identiska vēsture un situācija, tāpēc politiskā nepieciešamība mūs spieda būt kopā. Šobrīd situācija ir citāda – mēs esam zināmā mērā stratēģiski saistīti, bet vienlaikus katra valsts cīnās par savu tēlu un vārdu. Tāpēc arī vārds “Baltija” varbūt mazliet tīri dabiski aiziet otrajā plānā.

Andris Sprūds, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors