Kas mums jādara – ir jāierauga līdzās cilvēks. Jāapstājas savā nemitīgajā ikdienas skrējienā, jo bieži vien pašam vērtīgākajam paskrienam garām. Savam līdzcilvēkam.

Tas pirmkārt attiecas uz ģimenēm. Vīrs, lai ierauga sievu visā tās personības skaistumā, un otrādi. Atrodiet mirkli, kad visai saimei sanākt kopā, kad bērni var mācīties no saviem vecākiem.

No ģimenes jau nāk viss skaistais – tradīcijas, pārmantošana. Tikai mums pašiem ir jāgrib to nodot tālāk. Un, kad tad, ja ne šajos ziemas vakaros.

Nevis iegrimt datora ekrānos, planšetēs, telefonos vai televizorā, bet pabūt kopā.

Manuprāt, šie divi iepriekšējie gadi, kovida laiks, mums iemācīja ļoti daudz. Iemācīja to, ka jānovērtē laiks, kas mums ir dots. Jo laiks ir īss. Tas nav mūsu instruments, kas mums ir piešķirts.

Bieži vien domājam – dzīvošu 80, 90, varbūt 100 gadus. Bet tā nav. Pandēmijas viļņi parādīja to, ka jauni un veci mirst un tas ir viens mirklis, un cik daudz mēs pazaudējam. Kad vairs nav vieda cilvēka līdzās, kad nav viņa balss skanējuma, dzīves gudrības, jā, arī stāstu par to, kas ir bijis piedzīvots. Tā ir liela bagātība. Un, kad tad, ja ne tajos mirkļos, kad sanākam kopā?

Man patīk vārds ”vakarēšana”. Kad mēs ne tikai ēdam, bet baudām arī garīgo barību – mūsu vecākās paaudzes stāstus vai radām jaunus stāstus. No kurienes tad rodas stāstnieki? Skolā to neiemāca, viņiem ir jānāk no mūsu ģimenes. Jāiemācās klausīties un jāiemācās arī stāstīt.

Mēs esam latvieši, mums ir tik ļoti daudz kā skaista kultūrā un tradīcijās, tikai bieži vien to neizmantojam.

Es ieteiktu kristiešiem grāmatu plauktā palūkoties, piemēram, pēc Zelmas Lāgerlēvas ”Kristus leģendām”. Tur ir rodami brīnišķīgi stāsti, kas uzbur ainu, liekas, ka ar vārdu vien tu vari uzgleznot acu priekšā notikumu, un to spēj saprast gan lieli, gan mazi. Tas ir tas, ko nupat arī pats izdarīju – paskatījos savā grāmatu plauktā un ieskatījos šajā grāmatā. Kad tad lasīt? Vasarā? Nē, noteikti tagad.

Tie, kas grib, var dziedāt tautasdziesmas, izcilāt tautasdziesmu pūru. Kā tad mēs, latvieši, bez tautasdziesmu dziedāšanas? Droši velkam ārā tautas tradīciju gara mantas. Ir taču tik feini, ka mums ir šis mantojums, mums vienkārši pašiem tas ir jāpaceļ ārā. Un to ziemas vakaros vajag darīt.

Vecāki ieraudzīs savus bērnus pavisam citā gaisotnē, kā viņi aug. Jo bērni aug acu priekšā – ar savu varēšanu, spējām, ar kopīgu darbošanos, kaut vai cepot cepumus, piparkūkas.

Tā ir tā varēšana – nevis ieejam un nopērkam visu gatavu. Nē, darbojoties un darbojoties visiem kopā.

Nenosodu tos, kas baznīcu apmeklē reizi gadā, Ziemassvētkos. Tas ir labi! Jo cilvēks meklē – tas ir brīnišķīgi! Ja viņš meklē, tad viņš nav vienaldzīgs. Viņam ir jautājumi, viņā ir ilgas piedzīvot kaut ko skaistu, tas arī ir brīnums – ticības brīnums, kas notiek katrā no mums. Es vienmēr par to priecājos.

Bieži vien tiek jautāts: ir Kristus dzimšanas svētki, ko tad mēs varam viņam uzdāvināt? Un viņš pats saka – vienkārši atnāc. Tu atnāc, jo tu esi lielākā dāvana pats par sevi. Tāpat kā mūsu vecvecākiem, arī viņiem nevajag neko, jo dzīvē visu ir piedzīvojuši, viņiem nav nekas vairāk vajadzīgs, kā tikai pats cilvēks – bērni vai mazbērni. Tāpat arī Kristum, ja kaut reizi vai divas gadā atnākam uz Dieva namu, meklējam pašu Kristu, tā viņam ir lielākā dāvana.

Cilvēks varbūt pats nemaz neapzinās, ka radījis pašu skaistāko dāvanu Kristum – savu klātbūtni.

Andris Vasiļevskis, priesteris Pāvilostas, Vecpils un Aizputes katoļu baznīcās