Uz barikādēm Rīgā, kur risinājās galvenie notikumi, gan
nebiju, bet domāju, ka izjūtām Rīgā vajadzēja būt tādām pašām, kādas tās bija
šeit, Liepājā. Un notikumos Liepājā gan piedalījos. Jo tepat ap mūsu redakciju
bija sastumtas mašīnas, bija aplenkts ar traktoriem, kūrās ugunskuri.

Jo sargāja jau ne tikai abas redakcijas, sargāja pastu,
telegrāfu, sakaru nodaļu. Un pa naktīm mēs šeit dežūrējām. Dega ugunskuri,
cilvēki dziedāja. Augšā redakcijā mums gala logs bija vaļā, Aivars Vindavs uz
klavierēm spēlēja leģionāru dziesmas.

Tagad viens otrs ir pārsteigts, ka barikāžu atceres
stāstījumos nekur neizskan, ka cilvēki toreiz būtu baidījušies. Dažs labs droši
vien domā: aha, tie tur dižojas, kā nu nebaidījās, ka tanki visapkārt ap Rīgu,
bet tepat Rožu laukumā – bruņu transportieri, kuri kuru katru brīdi var
ierasties un noārdīt visas barikādes.

Bet toreiz tiešām baiļu izjūtas nebija! Bailes vai
nedrošība, to varu pateikt godīgi, vairāk bija pirms barikādēm – decembra beigās
un janvāra sākumā, kad neviens nezināja, kas notiks. Juta, ka kaut kas briest,
ka kaut kas valstī notiek, ka bijusī impērija brūk.

Sprādzieni, kas notika Rīgā, Preses nama ieņemšana. Tāpat
notikumi tepat Liepājā. Te Liepājā draudīgākais bija tas, ka Karostas garnizona
virsnieki izplatīja paziņojumu, ka padomju karavīrus sit, ka pazemo ģimenes, kā
dēļ viņi rīkosies. Tas bija bīstami, jo nebija zināms, kā tas viss būs.

Bet, kad vispirms Rīgā, bet nākamajā dienā arī Liepājā izskanēja
aicinājums, iet uz barikādēm, baiļu izjūta pazuda. Bija jārīkojas. Viss aizgāja
vienā ritmā. Bija sajūta: kas būs, tas būs. Nebija vairs, ko baidīties.

Daudz deva tas, ka bijām visi kopā, saliedēti. Visiem tiem,
kuri bijām kopā, liktenis bija vienāds. Tāpat nepameta cerība: vai nu tā būs,
ka būs tāda asins izliešana. Iespējams, arī tas lika izzust baiļu izjūtai.

Visam pāri bija vienotības izjūta. Un tāda vairs nebūs
nekad. Diemžēl.

Par to, ka bija vērts stāvēt uz barikādēm, šaubu nav! Bet
tādas vienotības sajūtas vairs mūsos nav un nebūs. Lai būtu tāda vienotība, jāatkārtojas
situācijai, jābūt apdraudējumam Tēvzemei. Viss Atmodas process, jau no
1987.gada, bija tik jūsmīgs. Ar kādu milzīgu jūsmību gājām uz valsts
neatkarības atjaunošanu! Un nu, kad valsts ir iegūta un tai ir apdraudējums…
Tieši šīs izjūtas bija tās, kas lika visiem stāties uz barikādēm.

Šādas izjūtas un vienotības vairs nebūs. Atkārtojums iespējams
vien līdzīgos apstākļos. Lai tikai nu Dievs dod, kaut tā nenotiktu, ka atkal
būtu valsts apdraudēta!

Kaut gan tagad bieži nākas dzirdēt: tas nebija tā vērts,
politiķi visu izbojājuši. Es gan domāju, ka ne jau politiķi ir noteicošais.
Valstiskā apziņa jau mūsos joprojām ir.

Es pats bez domāšanas vēlreiz ietu uz barikādēm, ja tāda
situācija izveidotos. Tas nav diskutējams jautājums! Kā gan savādāk? Un domāju,
ka ļoti daudzi rīkotos tāpat.