Ziema. Cik dīvains man liekas šis laiks. Kā balta lapa. Un pēc katras sniegotās nakts no rīta eju zīmēt taciņas. Gluži kā plaukstā likteņlīnijas. Kā sazīmēšu, tā būs visu ziemu. Bet tālāk, kur veros pāri laukiem, visur paliek neskarta balta lapa. Esmu priecīgs, ka varu neizjaukt visu skaistumu, jo sētā, kur jāstaigā, dažreiz ir žēl rakt takas, izjaucot gludo segu.

Žēl tāpēc, ka apakšā kaut kas saldi dus un sildās. Zāle, kukaiņi. Tā ir daļa no mums – dzīvība uz šīs planētas. Mēs viens bez otra vienkārši nevaram pastāvēt.

Rokot takas pusmetru dziļajā sniega segā, kur līdz šim vēl nevajadzēja taku, tiku līdz pat zemei un aizķēru zāles stiebrus. Tie bija koši zaļi, sulīgi. Tātad, aug arī ziemas laikā. Gandrīz vai žēl palika, ka uzplēsu brūci. Atvaino, māt!

Bet būs jau arī pavasaris, kad baltā lapa sāks aizpildīties ar krāsām. No sākuma pelēkām, tumši brūnām, bet tad… Kā ar burvju nūjiņas vēdienu pelēki raibajā lapā sāks elpot krāsas. Lielais mākslinieks ir parūpējies, lai katrs pavasaris atnes prieku un laimi, sajūsmu par to, ka vienkārši esam notikumu centrā – spraucas dzīvība no dzīlēm. Gan no zemes, gan no koku un krūmu zariem. Brīnums. Cilvēks nevar to aptvert, kā tas ir – būt pacietīgam un gaidīt īsto brīdi. Tam vajag tūlīt un visu uzreiz. Bet daba māk gaidīt un risināt lietas īstajā laikā. Varbūt cilvēkam laiku pa laikam uz mirkli jāapstājas un jāieskatās visā, kas notiek un kāpēc notiek. Kas kam pakārtots un galvenais – kāpēc cilvēks ir šeit – šajā brīnumu pasaulē.

Drīz būs rīts – pavasaris. Noteikti būs. Bet pagaidām ir jāpriecājas, ka ir balta lapa. Sākums it visam.

Ieskaties apkārt! Vai redzi zaļu zāli, košus vainagus koku zaros? Vai dzirdi putnus čivinām arvien spalgāk? Vai jūti to smaržu, kad plaukst pumpuri visapkārt? Nē? Varbūt vienkārši neproti ieskatīties un ieklausīties apkārtnē. Nākotnē. Tās, protams, ir atmiņas, bet tik spēcīgas, ka ļauj zīmēt prātā arī nākotni. Un izjust.

Viss pārējais ir tikai un vienīgi neapdomīga cilvēka radīta materiālā pasaule, kas lielā mērā sabojā šos brīnumus. Bet…

Būs jau arī pavasaris!

Arturs Kiseļovs