Pašpārliecinātie optimisti teiks, ka HK ”Liepāja” uzvara Latvijas virslīgas čempionātā ir likumsakarīga. Pieticīgākie teiks, ka notikušais ir brīnums. Man patiesības graudu gribas meklēt kaut kur pa vidu.

Par brīnumu negribas runāt kaut vai dēļ liepājnieku uzvaras regulārajā čempionātā, kura turklāt tika izcīnīta pēdējās kārtās izslēgšanas spēļu cienīgā atmosfērā. Lai uzvarētu turnīrā, kas ilgst pusgadu, nepieciešams kas vairāk par veiksmi un apstākļu sakritību. Arī izslēgšanas spēlēs abas liepājnieku aizvadītās sērijas bija pietiekami garas, lai varētu runāt par stabilitāti un meistarību, nevis nejaušu uzvaru vienā vai divās spēlēs.

Gan Liepājas ledushallē klātienē, gan ar TV starpniecību vērojot spēles Ogrē, droši varu teikt, ka tik spraiga finālsērija sen nebija redzēta. Latvijas virslīga pamazām atgūst prestižu, bet emociju ziņā gribas vilkt paralēles ar 2001.gada pavasari, kad Austrumeiropas hokeja līgas finālā spēkiem mērojās ”Liepājas metalurgs” un HK ”Rīga 2000”. Toreiz sērijas līdz trim uzvarām piektajā spēlē liepājnieki uzvarēja pēcspēles metienos.

Pirms šīs sezonas komandas vadība pauda, ka par panākumu būtu jāuzskata kaut vai viena soļa speršana uz priekšu – tātad, ja pērn bija bronza, tad šogad jāspēlē finālā. Lai arī formāli uzdevums bija izpildīts, skaidrs, ka mērķis vienalga bija visaugstākais, un finālā atbildības slogs liepājniekiem brīžiem sapina kājas.

Jaunība pret pieredzi – tāds viens no biežāk dzirdētajiem uzstādījumiem saistībā ar virslīgas finālsēriju. Un jaunības degsme, kā arī pieredzes trūkums, iespējams, bija tas, kas liepājniekiem sagādāja grūtības finālsērijas maču ievados – ”Kurbads” visās spēlēs, izņemot pēdējo, pirmais izvirzījās vadībā. Pieredze savu lomu nospēlēja arī tad, kad ogrēnieši atspēlējās no 1-3 sērijā un no 0:3 septītajā mačā.

Emocijas brīžiem ņēma virsroku pār veselo saprātu. Liepājnieku kapteiņa Dmitrija Korņilova regulāri sapelnītie lielie sodi liedza viņam piedalīties divās pēdējās spēlēs, bet viņš nebija vienīgais, kurš laiku pa laikam ”norāvās”. Jau regulārajā sezonā liepājnieki grēkoja ar nevajadzīgiem noraidījumiem un disciplīna bija tas klupšanas akmens, kurš mūsējiem gandrīz izrādījās liktenīgs. Par laimi, gandrīz.

Nepiepildījās manas pirms sezonas izteiktās bažas, ka HK ”Liepāja” un Kontinentālās hokeja līgas kluba Rīgas ”Dinamo” sadarbības līgums labākajā gadījumā darbosies vienā virzienā, proti, uz vēju pilsētu tiks sūtīti pāraudzināmie galvaspilsētas hokejisti, bet liepājniekiem KHL takas mīt neizdosies. Izrādījās, ka arī Latvijas čempionātā spēlē gana labi hokejisti un mūsu uzbrukuma līderis Bruno Zabis rīdzinieku rindās aizvadīja 11 spēles un izcēlās ar divām rezultatīvām piespēlēm. Līdz ar izšķirošajiem mačiem viņš atkal atgriezās Liepājā, bet klasi augstāka līmeņa cīņās gūtā pieredze lieti noderēja Liepājas panākumu kaldināšanā.

Un fināls izdevās! Uzvarētāja noskaidrošanai bija nepieciešamas visas septiņas spēles un izsķirošajā – arī pagarinājums. Intriga līdz pēdējai sekundei, kaislības un emocijas, bet pāri visam – neizmērojams prieks par uzvaru. Veiksme uzsmaida stiprākajam, uzvar tas, kurš to pelnījis – šādu teicienu netrūkst, bet lai nu paliek. Paldies HK ”Liepāja” par lielisko sezonu un izcīnīto titulu!