Retorika jautājumā par imigrantu uzņemšanu un
izmitināšanu Eiropas Savienībā ar katru dienu apgūst arvien plašākas
teritorijas. No sākotnējās solidaritātes piesaukšanas politiķi aizrunājušies
līdz Eiropas fondu apcirpšanai un citiem draudiem, no vienkāršas nepatikas pret
svešinieku klātbūtni oponenti aizairējušies līdz latviskuma sargāšanai un
bailēm no teroristiem. Visā šajā jūklī neko racionālu nespēj piedāvāt arī
tautas kalpi – imigrantu jautājums, tāpat kā daudzi citi būtiski jautājumi,
apliecina deputātu neierobežotās laipošanas iespējas, tā arī nespējot runāt
skaidru valodu.

Bet skaidrs ir viens – Eiropas Savienība šobrīd
saskaras ar to, par ko vēstures mācību grāmatās, iespējams, pēc vairākām
paaudzēm rakstīs kā par lielās tautu staigāšanas sākumu. Protams, mūs vispirms
interesē tas, kas notiek šeit un tagad, un patiesībā viss notiek ļoti vienkārši
– simtiem tūkstošu cilvēku pamet konfliktu skartās zonas Tuvajos Austrumos un
Ziemeļāfrikā, lai dotos labākas dzīves meklējumos. Un, ticiet man, lai arī viņu
ideālais mērķis ir pārtikusī Vācija, labāk kā viņu dzimtenē klājas praktiski
visur, līdz ar to visa Eiropa kļūst par apsolīto zemi. Un Latvija kā daļa no
Eiropas piedalās šajā notikumā. Ņemot vērā Eiropas garo jūras robežu,
mēģinājumi apturēt imigrantu plūsmu lemti neveiksmei – viņi vienkārši izkāpj
krastā un ir  klātesoši.

Tādēļ komiska (pesimists teiktu – traģikomiska) liekas
valdošās koalīcijas partiju luncināšanās ap karsto desu, cenšoties vienlaikus
kumosu nokampt un purnu neapdedzināt. Zaļo un zemnieku savienība un Nacionālā
apvienība acīmredzami uzskata savus vēlētājus par gana lētticīgiem, lai cerētu,
ka elektorāta noturēšanai pietiks ar skaļi paustu ”stingru nostāju bēgļu jautājumā”,
kamēr pašiem skaidrs, ka šādu pretrunu uzturēšana ar ”Vienotības” pausto
attieksmi šajā jautājumā agrāk vai vēlāk novedīs pie valdības krišanas. Tā kā
to neviens, šķiet, nevēlas, jo alternatīvas pašreizējai koalīcijai, lai gan ir
iespējamas, tomēr liekas pietiekami nereālas, tad sanāk tāda paklaigāšana
vēlētāju uzticības stiprināšanai, bet darbi ar vārdiem īsti nesaskan.

Kā lai saprot to, ka pēc pagājušās nedēļas
vētrainajiem notikumiem Latvijas nacionālās pozīcijas jautājumā par papildu
bēgļu uzņemšanu šobrīd koalīcija saskaņoti klusē, jo visu visi viens otram jau
esot pateikuši? Pateica. Un? Premjere aizvadītās nedēļas domstarpības
Eiropas lietu komisijā vērtē kā normālu praksi parlamentā – atgādināšu, ka šajā
sēdē deputāti ”norāva kvorumu” un beigu beigās nacionālā pozīcija tika
apstiprināta ar opozīcijas palīdzību. Normāla prakse pēc šādām kolīzijām būtu
valdības krišana. Ak, jā, nav jau alternatīvas. Bet varbūt ir?

Šāda
plosīšanās varas gaiteņos ne mazākā mērā neveicina sabiedrības izpratni par
notiekošo. No otras puses, pārspīlētas liekas arī runas par sabiedrības
sašķelšanos divās naidīgās grupās (it kā jau agrāk mums nebūtu bijuši
jautājumi, kuros ļaužu nostāja bijusi izteikti polāra). Vienīgi šoreiz griezums
nav pa tautiskās piederības līniju. Šoreiz (kārtējo reizi) griež pa bailēm – no
svešā, nezināmā, pa bailēm no tā, ka nāksies dalīties, pa bailēm, ka atņems
kaut ko, kas mums pienākas, ka cits dabūs vairāk, griež pa (neesošo) toleranci,
solidaritāti, atvērtību. Jautājums – kam izdevīgi, lai Baltijas jūras krastā
vienu valsti apdzīvotu tāda sabaidīta un sevī ierāvusies tautiņa?

Šobrīd
jautājums ir vienīgi par to, vai Latvija labprātīgi piedāvās savu palīdzību
citām Eiropas valstīm, kuras smagāk skar imigrācijas problēma, vai arī
”nostāsies pozā”.  Nekur tie sīriešu un
lībiešu simti tūkstoši nepazudīs – viņi jau te ir, te, Eiropā. Imigranti agrāk
vai vēlāk sasniegs arī Latvijas teritoriju. Tādēļ daudz konstruktīvāka man
šķiet Latvijas Pašvaldību savienības rīcība, kā vienu no risinājumiem
veiksmīgai bēgļu integrācijai sabiedrībā piedāvājot viņu izmitināšanu tā
saucamajā “pusceļa mājā”, kurā imigranti varētu intensīvi apgūt
latviešu valodu un sagatavoties darba tirgum, kā arī normālai ikdienas dzīvei.
Tie ir tie jautājumi, kuri jārisina – kā (un nevis ”vai”) mēs šiem cilvēkiem
palīdzēsim iekļauties mūsu dzīvē. Praktiski jautājumi, kur vairs nav vietas
skaļiem lozungiem un ”stingrai nostājai”.