Krievijas noteiktais embargo Eiropas savienības un ASV
pārtikas produktiem nav nekāds brīnums. Kutelīgās nozares, kas vienmēr bijušas instruments,
ar ko ietekmēt citam citu, ir pārtikas lietas.

Pieņemu, ka uzreiz netiks aiztaisītas robežas, jo tam nepieciešama
pārorientēšanās. Un uzņēmēji ar krīzes mācībām jau ne tikai daudz cietuši, bet
arī piegatavojušies šādām situācijām. Taču, protams, vēl ir uzņēmumi, kas
orientējas tikai uz Krievijas tirgu. Tiem gan varētu būt ļoti nopietnas problēmas.

Taču Liepājas uzņēmumi vienmēr bijuši neapskaužamā situācijā
– viņi ir pietiekoši tālu, viņiem ir neizdevīgs ģeogrāfiskais novietojums
attiecībā pret citiem, kas ir tuvāk Krievijas robežai. Ņemot vērā to, mūsu
uzņēmēji vienmēr bijuši spiesti strādāt saspringtā režīmā. Protams, viņi jutīs
izmaiņas, bet tas nav milzīgs pārsteigums.

Sākoties saspringtajām attiecībām starp Krieviju un Ukrainu,
jau bija skaidrs, ka agri vai vēlu notikumi var beigties ar šāda veida
instrumentiem. Jau pirms diviem trim mēnešiem bija skaidrs: tas ir tikai
brīnums, ka vēl kaut kas uz Krieviju kust.

Uzskatu, ka šajā brīdī mums vēl jo vairāk būtu jādomā par
vietējo uzņēmēju, vietējā tirgus aizsardzību. Iespējams, viens no embargo uzlicēju
mērķiem ir sašķelt uzņēmējus Eiropā savā starpā. Mums pastiprināti jādomā nevis
tikai par Eiropas uzņēmēju izdzīvošanu, bet arī mūsu uzņēmēju nākotni.

Tas nozīmē, ka jāmēģina atrast visa veida instrumentus, kā vairāk
lietot savus produktus, kas izaudzēti Latvijā, nevis skatīties, ka prece ražota
Eiropā. Jo ne vienmēr Eiropas ražotāji ir godīgi attiecībā pret citu ražotāju
interesēm.

Protams, embargo rezultātā Latvijā ieplūdīs citu Eiropas
valstu produkcija. Taču tas notika arī līdz šim. Es, piemēram, nesaprotu, kā uz
līdzīgiem noteikumiem saražotu produkciju šeit var pārdot lētāk, nekā ir šīs
produkcijas pašizmaksa Latvijā. Bieži vien tas ir stipri diskutabli, kā
pārdošanas cenu var tik zemu noturēt. Īpaši lielražotāju izpratnē ir izdevīgi
cenu kādu laiku noturēt zem pašizmaksas, lai vēlāk nopelnītu. Bet tie parasti
nav mūsu vietējie ražotāji, mūsu ražotāji nereti cieš pat savā tirgū, kas ir Latvijā.

Izeja ir jāmeklē. Jāskatās arī, kā šo embargo redz Eiropas
Savienība. Jābūt vienam vienotam viedoklim gan, kā embargo ietekmēs, gan, kā to
kompensēt. Jo Eiropa ir pietiekami liels tirgus, turklāt pietiekami turīgs.
Vienīgi, iestājoties Eiropas savienībā, Latvijas uzņēmējus rietumu pusē gaidīja
daudz mazāk, nekā austrumu pusē. Šeit ir tā lielākā problēma. Mēs it kā esam
Eiropas Savienībā lielā tirgū, bet vienalga esam palikuši labākajā gadījumā
apakšpiegādātāji.

Šeit būtu jāatrod veids, kā mūsu produkti ietu jau kā
galaprodukti Eiropas Savienības tirgū. Eiropas Savienībai būtu jāvienojas par
kopīgiem spēles noteikumiem, par to, kā tas var būt, ka tas pats dānis,
holandietis vai polis var tādu pašu produktu piedāvāt divreiz lētāk. Tas nav
pareizi. Jātiek skaidrībā, kā panākt, lai Latvijas tirgū uzturētu lielāku mūsu
produktu īpatsvaru.

Bet Latvijas nelaime jau kārtējo reizi ir tā, ka lielās
tirdzniecības ķēdes, kas diktē noteikumus, jau nepieder nacionālajam kapitālam
un to vienīgais mērķis ir nopelnīt. Un nopelnīt nozīmē: pirkt lētāk un pārdot
dārgāk.

Latvijas valstij un Eiropas Savienībai būtu jānosaka, cik
lielam apjomam vietējo ražotāju produkcijas būtu jānonāk vietējā tirgū. Kaut
piespiedu kārtā. Latvijā ir izteikta pietāte pret pārējiem, kas ienāk tirgū,
līdz ar ko vietējie ražotāji tiek atstāti pēdējā vietā. Visiem mēs iztopam,
visus produktus esam gatavi pieņemt, bet tikko jāsāk runāt par mūsu uzņēmēju
stiprināšanu pašiem savā tirgū, uzreiz sāk runāt, ka tā nedrīkst.

Kaut redzam, ka tie paši poļi, lietuvieši un citi diezgan
rafinēti piekopj šo politiku – savējos pasargā pat Eiropas iekšienē, izmantojot
dažādus sertifikātus, kvalitātes pārbaudes utt. Mums būtu jāspēj nodrošināt, ka
Latvijā saražotā prece lielākā īpatsvarā paliek šeit pat uz vietas. Tas būtu
īstermiņa risinājums.

Protams, ka var izveidoties situācija, ka Krievijā pēc
embargo noteikšanas sāks trūkt produktu. Taču ļoti uzmanīgi jāizlasa embargo
paziņojums. Embargo tiek ieviests uz gadu, pie tam kā prioritāte tiek nozīmēta,
ka nepirks preces no Eiropas pārtikas ražotājiem. Tas nozīmē, ka mēs kā,
piemēram, pusfabrikātu piegādātāji varam startēt.

Turklāt realitāte jau noteikti būs tāda, ka Krievijā sāks
trūkt kvalitatīvi produkti, ka viņi nespēs paši saražot sev nepieciešamo. Un
tad gluži vienkārši Latvijas prece tiks tirgota no tās pašas Baltkrievijas vai
Kazahstānas – no valstīm, kurām nav noteikts embargo. Prece būs tā pati, tikai
ceļš būs garāks. Un tās būs papildus izmaksas. Līdz ar to embargo apmaksās
nabaga Krievijas iedzīvotājs, kurš nevarēs tikt pie kvalitatīva un laba
produkta par līdzšinējo cenu. Prece maksās daudz dārgāk.

Kāds kaimiņvalstī laikam domā, ka dzīvojam 100 gadus senā
pagātnē, kur ar šādām metodēm var risināt problēmas. Arī Krievijā sabiedrība
nopietni augusi, augušas cilvēku prasības pēc kvalitātes. Pieņemu, ka tik tālu,
lai noteiktu embargo arī uz rūpniecības produkciju, neaizies, jo tā ir gala
produkts. Ja Krievijā nebūs, piemēram, Latvijā ražoti krūšturi, tas neko
nemainīs – pirks Turcijas ražojumus.

Tādēļ ceru, ka tik tālu nenonāks. Un arī šis pārtikas
boikots īstenībā nav tik viennozīmīgi vērtējams. Krievijai vispirms jāatrod
veids, kā nokompensēt šo produktu iztrūkumu. Nav tā, ka vesela virkne valstu stāv
rindā, lai Krievijai nokompensētu to, kas nāk no Eiropas. Ķīnai pašai bieži
vien nav, ko ēst. Brazīlijai, Argentīnai, kas draudzīgas Krievijai, ļoti
nopietni būs jākompensē transporta izdevumi. Turklāt pienu no šīm zemēm reāli
nav iespējams ievest, tas jāpārstrādā. Un tas nozīmē, ka jāpārstrukturē
ražošana.

Tas nav vienkārši. Politiķiem ir tā priekšrocība, ka viņi
var nākt klajā ar skaļiem paziņojumiem, bet viņi jau nav tie, kas šos lēmumus
pildīs. Tirgus atradīs citus ceļus. Bet tā kārtējo reizi būs tirgus pārdale,
ietekmes sfēru izmaiņas. Visvairāk cietīs tie uzņēmumi, kuriem vairāk  nekā puse produkcijas aiziet tieši uz
Krieviju.