Diemžēl dzīvē iegadījies tā, ka fiziski apmīļot savu mammīti un pateikt labus vārdus, man vairs nav iespēju. Taču smeldze paliek un nepāriet… Un tieši pēdējā laikā arvien biežāk dažādās dzīves situācijās pieķeru sevi, cik ļoti līdzinos savai mammai.

Ne gluži vizuālajās izpausmēs, cik žestos, skatienā, mīmikā , ieradumos – vārdu sakot, lietās, kuras nevar ne iemācīt, ne kopēt. Speciālisti teiktu – pie vainas genofonds. Un droši vien ir jau arī. Bet, cik spēcīgi mūs tur kopā tieši neredzamās saites, kurām esam sieti, varam sajust situācijās, kad dzīvē viss ir savādāk, kā skaistās dziesmās dzied, un pamati sašķobījušies.
No tā pasargāti neesam neviens, arī es. Taču tieši tajās dienās, kad likās, viss jūk un brūk, vistiešāk sajutu mammas absolūti nesavtīgo mīlestību un ziedošanos sava bērna labā. Bez prasīšanas un lūgšanas, bez pārmetumiem tā steidzās palīgā, lai darītu visu iespējamo, lai kaut vismaz mazliet tev palīdzētu. Tā ir mīlestība, pēc kuras turpinām ilgoties visu mūžu, – bezierunu un absolūta beznosacījuma mīlestība. Kad tevi pieņems vienmēr, lai arī trūkumi kā īlēni lien no maisa laukā. Kad tev piedos – lai arī tikai pēc laba laiciņa pats saproti, cik ļoti neapdomīgā rīcība vai dusmās izteiktie vārdi mammu ir sāpinājuši. Piedos un nekad neatgādinās tos.

Un mammas bezgalīgo lepnumu, ja tavs lolojums un acuraugs, ko cienījamu šajā dzīvē sasniedzis. Kaut arī tā būtu tikai uzvara skolas olimpiādē.

“Tā ir mana meita,” mamma tad lepni paziņos senai jaunības dienu draudzenei.
Lai gan jaunība tepat vien ir. Pavisam nesen ar māsīcu tērzējot atcerējāmies, kā bērnībā abas purpinādamas un vaimanādamas bijām dežūrējušas pie viesistabas durvīm kādā visai jautrā radu saietā.

“Nu kā veci cilvēki šitā var ālēties,” nesaprašanā raustījām sīkos pleciņus, kad vecie bija vienojušies kādā skanīgā dziesmā. Šodien abām par to jāsmejas, jo tajās dienās mammas, krustmātes un tantes bija krietni jaunākos gados, nekā abas esam tagad. Un, paldies Dievam, vēl plinti krūmos neesam metušas un pie vecenēm, kurām par vienīgo sabiedrisko aktivitāti palikusi ņemšanās namu pārvaldēs, sevi pieskaitīt vēl negrasāmies.

Arī tā ir oda mammai. Optimismam un dzīvespriekam. Pārliecībai, ka vienmēr jebkurā brīdī viss var mainīties tikai uz labu.

Un dīvaini – ne jau ar vārdiem mammīte to mācījusi. Bet ar savu dzīvi, ar saviem klusajiem darbiem un piemēru, ka somiņā vienmēr jābūt lūpukrāsai, matiem kārtībā un degunam augšā!

Gunita Boka