Emigrācijas vilnis, kas plaši skāris mūsu zemi un, kā liecina dati, nerimstas vēl joprojām, ir kaut kādā mērā saistīts turpat ar katru šeit palikušo ģimeni. Ja ne paša bērni devušies ārpus mūsu valsts robežām, tad krustbērni, kaimiņbērni, skolasbiedri utt.

Bez šaubām vienmēr ir bijuši jaunieši, kuri alkst piedzīvojumu, ir zinātkāri vai vienkārši jaunības dullumā vēlas apgūt, ieraudzīt, uzkrāt pieredzi un iepazīties ar citām kultūrām. Tā tas ir bijis visos laikos, un nekā slikta tajā nav, ja vien… Ja vien mūsu dienās lielākā daļa no viņiem tā arī tur nepaliktu – zemēs, uz kurām devušies mācīties vai , kā daudzi saka, uz laiciņu pastrādāt un drusku papelnīties”. Un iedzīvojas un pierod, ka var samērā brīvi rīkoties ar līdzekļiem – gan paceļot pa pasauli, gan pieklājīgi apģērbties un vēl atlicināt nebaltām dienām. Un tā nu mūsu omītes un opīši savus mazbērnus visbiežāk satiek reizi gadā, un laime, ja var brīvi latviešu valodā sarunāties. Bet gadās, ka talkā jāņem arī zīmju un žestu valoda, lai noskaidrotu, vai mazais ķipars pankūciņas gribēs ar zemeņu zaptīti vai bez.

Taču pavisam nesen pārsteigta atklāju, ka šai sakarā jau ir izveidojusies savdabīga jauno laiku tradīcija. Proti, Latvijā palikušie vecāki, vecvecāki, brāļi un māsas atzīmē prombūtnē esošā radinieka dzimšanas, vārda dienas un citas svinamas reizes, pašam jubilāram izpaliekot.

Arī mēs ar vīru Beļģijā dzīvojošās meitas dzimšanas dienas vienmēr esam atzīmējuši gan ar glāzi šampānieša, gan vakariņām (un nekā dīvaina tajā nesaskatījām). To esmu novērojusi arī pie dažiem paziņām, taču nesenā saruna ar kādu no bijušajām kolēģēm, kura padalījās, ka dēla pusapaļo 25.dzimšanas dienu visa ģimene (puisis pašlaik strādā Vācijā) skaisti atzīmējuši izsmalcinātā restorānā, mani zināmā mērā šokēja. Protams, runa jau nav par to , kā un kurš atzīmē. Bet gan par to, ka visus svinētājus vieno kopīga un skumja iezīme – par visu vairāk šajā vakarā tie gribētu būt kopā ar saviem mīļajiem gaviļniekiem, saviem bērniem un mazbērniem.

Gunita Boka