Gaidot gada gaišākos svētkus, kad vairums ģimeņu cenšas būt kopā un pilsēta no ārvalstīs strādājošajiem tautiešiem, kuri šajā laikā sabraukuši, atkal ir pilna kā pirms daudziem gadiem, nereti izceļas karstas diskusijas par “ārzemju” labumiem un trūcīgo dzīvi pašu mājās.

Taču šoreiz gribas teikt tā – nenoniecināsim ne savu zemi, ne sevi pašu, jo diezin vai gribēsim sastapties ar tām pārmērībām un – nebaidos teikt – kroplībām, kas viņpus jūras jau ir kļuvušas par ikdienu.

Šeit, protams,nerunāju par pārmērīgi ķimizēto dabu un pārtiku. Un, ja vēlies baudīt ko ekoloģisku, tad bio veikaliņā par dažiem tomātiem samaksāsi vismaz desmit eiro.

Nerunāju arī par cilvēciskajām attiecībām, kuras Rietumu pasaulē kļūst aizvien atsvešinātākas un materiāli merkantilas. Ģimenes gadiem savā starpā nesazinās, un tiklīdz vecāki kļūst mazliet vārgāki, vienīgā alternatīva ir Veco ļaužu nams. Protams, nekā jau viņiem tur netrūks. Gluži otrādi – vislabākais un modernākais. Ja vien bērni apciemos reizi mēnesī.

Neesmu nekāda puritāne, taču, kad ik uz soļa jāsastopas ar diviem jaunekļiem, kuri, cieši saķērušies, kaislīgi skūpstās vai ar divām meitenēm… Vai ar skaistu, blondu jaunu sievieti, kura tērpusies pieguļošās biksēs, rozā kažociņā ar greznu pulksteni uz kreisā delma. Un, tikai apbrīnojot skaisto rotaslietu, pamani, ka “dāmas” rokas ir neparasti vīrisķīgas. Un, kad “daiļā būtne” tev sulīgi nostādītā baritonā, atvainojas, ka nejauši pagrūdusi, tu tā teikt turpat uz līdzenas vietas gandrīz nozvelies no kātiem.

Protams, dažāda veida dīvainīši ir dzīvojuši visos laikos, taču šoreiz stāsts nav par to, jo tieši patlaban Rietumu pasaulē tiek veikta aktīva propaganda, cik tas “ir normāli, “ka tev ir visas tiesības būt tam, ko tu jūti”, ka “visi ir vienlidz līdzvērtīgi”, ka sabiedrība ir atbalstoša un mums visiem uz to jāvirzās. Ka puisīši bērnudārzā jau sāk valkāt kleitiņas, jo viņam, lūk, labāk patīk būt par meitenīti. Ka bērnam dzimšanas apliecībā netiks uzrādīts dzimums, jo kad viņš paaugsies, tad pats sapratīs, kas gribēs būt, utt.

Nu šķiet – tālāk jau vairs nav kur un šausmas pārņem, domājot, ar ko gan tas viss beigsies.

Gribu uzsvērt, ka šeit nebūt nerunāju par izņēmumiem, kādi ir bijuši un būs visos laikos. Kad cilvēks savā ķermenī jūtas kā iesprostots un dziļi nelaimīgs. Runa absolūti nav par to.

Bet par tādu kā masveida uzspiestu modes vilni, kad būt “normālam” jau šķiet vairs nav stilīgi.

Gunita Boka