Pēc neatkarīgo novērotāju ziņojumiem, pavisam nevaldāmi pircēju prātus pārņemušas rūpes par Ziemassvētku dāvanu iegādi. Šajā brīdī pārņem divējādas izjūtas – nav jau tik traki, jo daudzviet Eiropā svētku treļļus sāk skandināt jau oktobra beigās un ap decembra vidu pārdevējas, izdzirdot kādu no populārajām Ziemassvētku melodijām, krīt vieglā panikā.

Tāpat mūspusē visai bieži vērojama aina, kad bariņš pircēju jau pašā svētku vakarā satraukti jož pa vietējo mārketu, steidzot sarūpēt saviem mīļajiem pa dāvaniņai.

Taču pa vidu visai šai jezgai gan vienā, gan otrā gadījumā aizmirsta tiek pati galvenā Ziemassvētku vēsts – svētku nozīme un svars nebūt nav ne pasniegtās dāvanas eksluzivitātē, ne tās dārdzībā. Domāju, gandrīz katrs ir sastapies ar situāciju, kad dāvinātājam ir gribējies kaut kā paspīdēt, un šoreiz to darījis, demonstrējot maciņa biezumu. Atmiņā nāk kāda svētku reize jau diezgan senā pagātnē, kad svinētāju lociņš pagādījās visai kupls. Arī kāda mums visai sveša ģimene, kurā auga divi pusaugu dvīņi un tētis bija atgriezies no peļņas darbiem ārzemēs.

Pienāca arī vakara satraucošākā, un ko tur liegties, patīkamākā daļa, kad tika skaitīti dzejoļi, dziedātas dziesmas un saņemtas dāvanas. Atverot savas dāvanu kastes, abi dvīņi no laimes piesarkstot teju spiedza. Meitenītei bija ticis portatīvais dators, bet dēlēnam atbilstošas dārdzības videokamera. Protams, prieka pārņemtie bērni papu sauca par mīļu un bučoja uz abiem vaigiem. Un ej nu tagad pārējiem mazajiem rūķiem iestāsti, ka laime jau nebūt nav naudas daudzumā?!

Kopš tā vakara, tā teikt, daudz ūdeņu aiztecējis, un nākas secināt, ka atmiņā paliek un sirdi silda nevis tās dārgās un, kā likums, no modes izgājušās uzpariktes, jo vietā nāk vēl dārgākas un modernākas. Bet dāvanas, kas pašu sarūpētas, gādātas un dāvinātāja sirdī izlolotas. Personīgi es vienmēr glabāšu krustmātes dāvāto lina maisiņu, uz kura krustdūrienā bija izšūts – Gunitiņai un iekšā pilns ar gardām, pēc medus smaržojošām piparkūkām.

Ziemassvēki ir laiks, kad mums visiem debesis ir pavisam tuvu pienākušas, un ir ļoti svarīgi šo noskaņu sajust un savā sirdī saglabāt katru mīļu dienu, kad ikviens no mums var būt devējs un dāvinātājs ar kādu pavisam mazu nieku.

Gunita Boka