Mums ģimenē abiem ar vīru ir autovadītāja apliecība. Man nav tādu problēmu, ka vajadzētu uzraudzīt vīru, vai tik viņš nesēžas pie stūres iedzēris, jo viņš alkoholu lieto samērā maz.

Pret šo problēmu mēs izturamies ļoti nopietni. Ja dodamies uz kādām svinībām, vienmēr noskaidrojam un vienojamies, kad jābrauc atpakaļ. Tad var arī izrēķināt, cik daudz var iedzert kādu alu vai vīnu un vai vispār ir vērts celt pie lūpām kokteiļa glāzi. Vai arī ja viens iedzer, stūrē otrs. Cik atceros, reizes divas ir bijis tā, ka es ar automašīnu braucu pakaļ vīram, kad viņš kādā pasākumā iedzēris.

Arī mūsu paziņu lokā pirms ballītēm visi konsekventi noskaidro, kurš stūrēs un kurš ko var atļauties. Īpaši tas raksturīgi ģimenēm ar bērniem, lai neapdraudētu ne sevi, ne mazuļus.

Tomēr uzskatu, ka pie mums tā ir samērā liela problēma. Pati pazīstu divus vīrus, kuri, es zinu, mēdz braukt iedzēruši. Bez tam esmu ievērojusi, ka galvenā problēmkategorija nav vis jaunieši, bet gan nobrieduši vīrieši pēc 50 gadu vecuma. Tieši viņi paļaujas uz savu braukšanas pieredzi vairāku gadu desmitu garumā, tāpēc viņiem viss pie kājas, sak, ja jau līdz šim nekas nav noticis, tad jau nenotiks. Bet diez kas ir tie, kuri avarē?

Ieva Ločmele,
liepājniece