Sastopoties ar, piemērām, mazāko klašu skolēniem, saprotu, ka attālinātās mācības ir problēma. Lielo klašu bērni apzinās, ko no viņiem sagaida, – es viņiem varu aizsūtīt nošu partitūru, un viņi trenējas. Bet, piemēram, bērns pirmajā klasē, kuram nav bijusi saskarsme ar mūzikas mācīšanos pirms tam, pa telefonu ne vienmēr saprot, ko es no viņa prasu. Es nevaru parādīt ar roku pareizo taustiņu bērnam, kurš tikai tagad sāk apgūt mūziku, attālināti to izdarīt ir grūti, jo viņam vēl nav pamatiemaņu.

Zināšanu kvalitāti tas, iespējams, maina atkarībā no jomām un bērna vecuma. Tas nav apgalvojums, ka viss ir slikti. Ir, protams, specifiskās jomas, kurās apmācīt bērnu attālināti ir grūti, piemēram, kā iemācīt bērnu gleznot attālināti vai uzlikt pirkstiņus uz pareizajām vijoles stīgām? Klasē es audzēknim varu pieiet klāt un parādīt, kur viņam jāņem elpa, bet nevaru to izdarīt attālināti. Nekas neaizstās dzīvo kontaktu un mijiedarbību vienam ar otru.

Mēs esam iemācījušies izdzīvot un pielāgoties. Tas arī ir tas, kas mums patlaban ir jāturpina darīt. Ar prātu ieslēdzas izdzīvošanas instinkts, un ir pienākuma apziņa. Katra lieta, ko darām, ir jādara ar mērķi. Ja mērķis nebūs, pārējam zudīs jēga. Šajā situācijā svarīgākais šo mērķi ir noturēt ar tiem līdzekļiem, kas mums ir.

Mana lūgšana ir par to, lai tad, kad viss beigsies, mēs nepazaudējam cilvēcību un vēlmi kontaktēties, lai nepazaudējam vajadzību citam pēc cita, pēc dzīvu mirkļu piepildījuma. Lai nepierastu pie sajūtas, ka viss ir viena klikšķa attālumā.

Ilze Balode, Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas pedagoģe