Ja teiktu, ka mani neuztrauktu pavisam tuvu esošās vēlēšanas Lielbritānijā, kurās tiks izlemts, vai UK izstāties no ES, vai arī palikt, es melotu sev un citiem. Katru dienu sekoju līdzi tam, ko raksta vietējās avīzes un kas atrodams internetā, kā arī skatos Latvijas televīzijas pārraides par šo tēmu.

Par to, kas notiks, ja Lielbritānija izstāstīs no ES, ir ļoti dažādas un arī pretrunīgas ziņas. Mani, protams, vairāk uztrauc tas, vai varēšu turpināt dzīvot Lielbritānijā arī tad, ja tā izstāsies no šīs savienības. Atgriezties Latvijā pagaidām nevēlos, jo teju ik dienu, gan interesējoties par aktualitātēm masu medijos, gan runājot ar draugiem, radiem un bijušajiem kolēģiem, dzirdu, ka Latvijā ekonomiskā situācija tikai pasliktinās un nekāda rožainā nākotnē tuvākos gadus vai pat gadu desmitus negaida.

Anglijā esmu iedzīvojusies – te piedzima mans bērns, kurš šeit apmeklē bēbju skoliņu, un nesen mūsu ģimene sāka īrēt māju ar skaistu dārzu, kur bērnam spēlēties un noplūkt rudenī augļus.

Manu sirdi mierina vien tas, ka, runājot par to, kas notiks ar ieceļotājiem, Lielbritānijai izstājoties no ES, visbiežāk dzirdu, ka tie, kuri šeit jau dzīvo, ārā netiks dzīti, bet var neuzņemt tos, kuri tikai vēlēsies šeit pārcelties. Tomēr es vēl neesmu ieguvusi rezidentes statusu, tā ka visādi var būt…

Runājot par pabalstiem, šobrīd neko no Lielbritānijas valsts nesaņemu. Tā kā nebiju pietiekoši ilgi strādājusi šeit, nevienu pabalstu, kas saistīts arī ar bērnu, nevaru iegūt. To saņemšu tikai tad, kad sākšu strādāt. Neesmu saņēmusi arī bezdarbnieku pabalstu vai kādu citu finansiālu atvieglojumu.

Tā kā nejūtos šeit nevienam neko parādā, neattiecinu uz sevi pārmetumus, ka dzīvojam uz Lielbritānijas iedzīvotāju nodokļos maksātāju rēķina.

Un tas ir tikai mīts, kas saglabājies no iepriekšējiem gadiem, ka nu tik Anglijā var mierīgi dzīvot uz pabalstiem. Tagad tā vairs nav. Ar pabalstiem te vairs nemētājas.

Es Anglijā ierados pirms nepilniem trijiem gadiem. Toreiz daudz nešaubījos, ka daru pareizi.

Ja tagad būtu jāsper tāds solis, vai to darītu? Visticamāk – ne. Pārāk daudz ir neatbildētu jautājumu, neskaidrību – ne tikai man, bet arī pašiem angļiem, tai skaitā tiem deputātiem, kas aģitē izstāties no ES vai ne.

Turklāt pēdējos gados iedzīvotāju skaits Lielbritānijā, pateicoties iebraucējiem, ir pieaudzis. To jūtu, kaut vai apmeklējot, piemēram, valsts oficiālās darba meklēšanas iestādes.

Dzirdu arī to, ka vairāki latvieši, tai skaitā liepājnieki, atgriežas mājās Latvijā, jo kādu brīdi te bijis darbs, bet tad tas pazaudēts. Daudzi darba devēji nevēlas slēgt līgumus, bet izmanto aģentūru piedāvātos strādniekus, jo tos var mainīt kā zeķes un attiecībā pret viņiem nav tik lielas saistības, piemēram, jāizmaksā atlaišanas pabalsts, ja tiek samazināts darbinieku skaits.

Runājot par pašiem angļiem, viņu domas dalās par to, kā būs labāk – esot ES sastāvā vai tomēr ne. Kā biežākais arguments pret izstāšanos no ES tik tiešām ir tas, ka iebraucēju ir par daudz. Lai arī viņi ar savu “melo darbu” balsta ekonomiku, tomēr rada arī daudzas problēmas, piemēram, palielina bezdarbnieku skaitu, ir krietni paaugstināta īres nauda par dzīvesvietu, uz ielām notiek nekārtības un esmu lasījusi laikrakstos, ka pedagogi sūdzas, ka iebraucēju bērni nereti ierodas skolā netīri un neēduši.

Lai arī esmu pati iebraucēja, piekrītu, ka šo plūsmu vajadzētu apturēt, jo šīs problēmas, ja tās nerisinās, ar laiku tikai samilzīs.

Ingrīda Jansone no Lielbritānijas, Latvijā strādāja radošā sfērā