Sabiedriskajai apspriešanai nodots jaunā mācību satura un pieejas apraksta projekts ”Izglītība mūsdienīgai lietpratībai”, kuras rezultāts būtu skolēna lietpratība jeb kompetence: spēja lietot zināšanas, prasmes un ieradumus, kas balstīti vērtībās, risinot problēmas mainīgās reālās dzīves situācijās.

Es domāju, ka arī šobrīd izglītības sistēma Latvijā nav slikta. Tikai pateicoties daudzajām reformām mēs esam nonākuši situācijā, kad īsti vairs nezinām, ko mums mācīt un kā mums to darīt.

Es nesaku, ka nekas nav jāmaina – jāmainās ir vienmēr, bet ar pārmaiņām ir jābūt ļoti, ļoti piesardzīgiem. Šobrīd situācija ir ļoti neskaidra, jo ir tikai teorētisks pamatojums. Kas un kā būs, nav skaidrs. Ir sajūta, ka skolotājs pats ar saviem spēkiem, savu izpratni par lietām kā strādā, tā turpinās strādāt.

Es tiešām domāju, ka arī šobrīd ļoti daudz skolotāju veido lieliskas, kompetencēs balstītas mācību stundas. Lai iegūtu zināšanas ir vajadzīgs pamatīgs darbs, kas ne vienmēr ir interesants un aizraujošs, piemēram, lasīt, rēķināt ir jāiemācās. Arī, mācoties svešvalodas – vārdiņi, valodas struktūras ir jāiemācās. Ja mēs runājam par to, ka skolēns turpmāk mācīsies aizrautīgi, pats visu apgūs, pats ar visu tiks galā, var jau būt, tomēr mana pieredze liecina par to, ka tā tas īsti nenotiks.

Domāšanas process pašos pamatos ir ļoti sarežģīts un laikietilpīgs. Manuprāt, domāšana vispār ir pati grūtākā nodarbošanās. Lai iemācītu skolēnam domāt, pie tam, ar prieku, ir vajadzīgs ļoti ilgs laiks.

Tad ir jautājums – vai saturs būs atvieglots, lai skolotājiem ir pietiekams laiks, lai iemācītu visas nepieciešamās kompetences? Daudz kas ir atkarīgs no tā, kāds skolēniem būs gala pārbaudījums. To mēs arī nezinām. Skolas šobrīd salīdzina pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem. Centralizētie eksāmeni nebūt nav vērsti uz domāšanu, tie ir vērsti uz konkrētām zināšanām.

Ja mēs salīdzinām sevi ar Somiju, Igauniju, tad viss ir ļoti vienkārši – vispirms skolotāja profesija ir jāpadara par konkurētspējīgu, nepieciešami palīgskolotāji, lai visiem bērniem būtu iespējams nodrošināt individuālu pieeju. Ar katru gadu skolās ir arvien vairāk skolotāju vakanču. Nav tālu laiks, kad skolas nevarēs nodrošināt mācību procesu vispār, jo trūks atsevišķu mācību priekšmetu skolotāju – informātikas, fizikas, ķīmijas, bioloģijas, latviešu valodas skolotāju tieši vidusskolas klasēs. Šī tendence ir vērojama jau tagad.

Ja būtu skaidri izstrādāts mācību saturs, sasniedzamais rezultāts, vērtēšanas kritēriji, tad man, iespējams, būtu cits viedoklis, bet šobrīd viss ir tik neskaidrs un vispārīgās frāzēs balstīts, ka es ļoti skeptiski uz to visu skatos.

Kāda būtu vecāku nostāja? Man šķiet, ka šobrīd vecākiem nav tādas konkrētas nostājas, jo, piemēram, portālā www.manabalss.lv tika aicināts balsot par to, lai nepārietu uz vispārēju obligātu izglītību no sešu gadu vecuma, taču nepieciešamās 10 000 balsis savākt neizdevās. Bet, kad bija jābalso par narkotiku legalizēšanu, tad ātri vien tika savāktas nepieciešamās balsis. Man šķiet, ka visi šobrīd ir noguruši no nepārtrauktām reformām, solījumiem, ka kaut kas mainīsies, kā rezultātā vairums vecāku neseko līdzi gaidāmajām pārmaiņām.

Šobrīd jau mums obligātā izglītība ir no piecu gadu vecuma – pirmsskolas obligātā izglītība. Nav skaidrības, ja saka, ka nākamajā mācību gadā sāksies šāda kompetenču pieejas realizēšana no 1. klases. No kuras 1. klases? No sešgadīgo vai septiņgadīgo 1. klases?

Uzstādījums, ka katras skolas ziņā būs, kā rezultāts tiek sasniegts, no vienas puses ir labs, jo tas skolām ļauj būt radošām, brīvi izpausties, bet no otras puses tas ir ļoti riskanti. Tas, manuprāt, vecākiem varētu radīt bažas, jo nav jau noslēpums, ka dažādu iemeslu dēļ skolēni pāriet mācīties no vienas skolas uz citu. Tad, ja vienā skolā ceļš uz sasniedzamo rezultātu ir viens, tad citā skolā tas būs pavisam citāds, tādēļ bērnam būs ļoti grūti iekļauties citas skolas mācību procesā.

Lielākā daļa skolotāju ir profesionāli, sava amata entuziasti un ideālisti. Viņi nepārtraukti meklē jaunus ceļus, iespējas, metodes, kā skolēniem iemācīt to, kas jāiemāca. Nav noslēpums, ka 21. gadsimtā bērni ir citādi. Katrs laikmets, katra paaudze nāk ar kaut ko savu.

Skolotāji nepārtraukti pielāgojas jaunajiem apstākļiem, tādēļ es nedomāju, ka viņiem būtu grūti pāriet uz jaunu pieeju izglītībā, jo lielākā daļa to jau ir izdarījuši.

Jautājums ir tikai, vai skolotāji zina, kas ir šī jaunā pieeja. Mēs nevaram uzadīt zeķi, ja nezinām, kādai tai jābūt un, vēl jo vairāk, ja nezinām, vai tā vispār ir zeķe, kas jāada.

Šobrīd tas viss ir ļoti teorētiski. Protams, ka tas skan labi. Tikai man, kā iestādes vadītājai, ir nepieciešama konkrētība, lai sāktu saprast, ko un kā labāk darīt, lai jaunais, kompetencēs balstītais izglītības saturs tiešām būtu virzīts uz attīstību un skolēnu sasniegumiem. Noteikti satura izstrādē piedalās ļoti daudz praktizējošu pedagogu, kas ikdienā māca skolēnus un pārzina reālo situāciju, bet, manuprāt, nospiedošais vairākums ir tādi, kuri skolā, mācību stundā nav bijuši jau gadus desmit, divdesmit. Skola, skolēni un skolotāji ir mainījušies!

Inta Korņējeva, Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5. vidusskolas direktore