Informācija medijos par nu jau bijušā Ceļu policijas priekšnieka Madara Kleinberga došanos uz Dāniju, lai tur strādātu un dzīvotu, izraisījusi pamatīgu ažiotāžu. Reti ir gadījumi, kad portālā liepajniekiem.lv būtu lasāms tik daudz komentāru.

Un šoreiz turklāt vēl pārsteidz tas, ka Madars nav apliets ar samazgām – lielākā daļa komentu ir pozitīvi. Protams, ir arī pa etiķa pilienam, piemēram, kāds norādījis, ka problēmas jārisina, nevis jābēg. Kaut patiesībā skumji ir arī apzināties, ka labs cilvēks un darbinieks tiek novērtēts tikai tad, kad viņš amatu pamet…

Es ļoti labi atceros 2007.gada novembri, kad izskanēja informācija, ka Ceļu policijas priekšnieks sava atvaļinājuma laikā devies uz Dāniju dīrāt ūdeles, lai piepelnītos. Sabiedrība to uztvēra kā sensāciju. Un metās likuma kalpu kaunināt. Kā salīdzinoši augstu stāvoša amatpersona tā var rīkoties? Kā nav kauna, ja policistiem algas lielākas, nekā vairumam Liepājā strādājošo? Un tamlīdzīgi…

Kaut gan patiesībā: ar ko policists un pat struktūrvienības vadītājs atšķiras no tiem simtiem un pat tūkstošiem letiņu, kuri jau devušies un joprojām turpina plūst prom no Latvijas? Ceļu policijas priekšniekam lielāka alga, nekā pārdevējam vai apkopējai? Un tad? Mums taču katram ir savas vajadzības un sava latiņa. Ja viens, kura ģimenē varbūt ir pieci cilvēki, samierinās ar mitināšanos vienistabas dzīvoklītī bez ērtībām, tad vai nosodāms būtu tas, kurš vēlas savai ģimenei civilizētu mājokli ar ērtībām, lai viņa bērni varētu attīstīt spējas? Stulbi ir pārmetumi, ka paši vien esam vainīgi, ka esam paņēmuši kredītus. Stipri šaubos, vai kāds, kredītā dzīvokli vai mašīnu ņemot, nekalkulēja, kā kredītu atmaksās. Cilvēkiem bija pastāvīgs darbs. Prātā nevarēja ienākt, ka mūsu Dzimtenē sāksies šitādas jukas – lielākā daļa paliks bez darba, samazinās algas… Kurš normāls cilvēks, šajā gadsimtā dzīvojot, varēja iedomāties, ka nonāksim situācijā, kas līdzinās murgam?

Un tā nu katrs tagad esam spiesti problēmas risināt, kā mākam. Nav ko apriet tos, kuri risinājumu rod, aizbraucot no valsts. Pilnīgi piekrītu Madaram, kurš ziņu aģentūrai LETA paudis rūgtumu par to, kā nācies vilties. Tā vietā, lai piepildītos solījumi par algas pielikumiem un labāku nākotni, esam bedrē. Un kādēļ cīnīties te, pa 16 stundām diennaktī plēšoties uz pusi vairākās darba vietās, lai nodrošinātu ģimenei pašas elementārākās vajadzības, ja, strādājot svešā zemē, pat melno darbu, iespējams dzīvot labāk.

Cits jautājums ir par to, cik viegls ir šis lēmums: aizbraukt no valsts. Viena lieta ir braukt prom, tikko pilngadību sasniegušam, kad mācīties tā īsti negribas, bet bez izglītības pietiekami labi atalgotu darbu te atrast nav iespējams. Nereti šie puiši un meitenes, sapratuši, ka arī svešajā zemē maize jāpelna ar sviedriem, atgriežas, reizēm pat atbēg, atpakaļ un paslēpjas vecāku paspārnē. Pavisam cita lieta ir nobriedušie tautieši, kuri dodas svešumā. Zinu neskaitāmus letiņus, kuri piespiedu kārtā pieņēmuši ŠO lēmumu. Jo īpaši smagi tas ir gadījumos, kad vienam no ģimenes jādodas prom, lai uzturētu pārējos mājās palicējus. Vai gadījumos, kad cilvēks te darījis darbu, kas bijis sirds darbs. Tas ir galējs izmisums, kad tiek pieņemts izšķirošais lēmums: es braukšu. Šim lēmumam vajadzīgas “azbesta iekšas”. Reizēm līdz tam jānoiet ceļš vairāku gadu garumā…

Runājot par emigrēšanas tēmu, atļaušos tautiešiem vēlreiz atgādināt būt piesardzīgiem, izvēloties aizbraukt. Laikraksti un interneta portāli vai plīst no sludinājumiem, kas vilina iekārtot labā darbā svešā zemē. Piedāvātas tiek ne tikai populārās Īrija un Anglija, bet arī Skandināvijas valstis un pat Spānija un Kanāda. Lai Dieviņš dod, neuzgrābties uz krāpniekiem, kas tīko pēc vieglas peļņas iekārtošanās iemaksas veidā. Vislabākais variants tomēr ir darbu meklēt ar svešumā esošu draugu un paziņu palīdzību vai pašam internetā meklēt kontaktus ar darba devējiem. Tam, protams, nepieciešamas svešvalodas zināšanas! Kaut nupat jau ārzemēs (kur arī ir krīze, kaut ne tik smaga) darbaspēka pieplūdums ir tik liels, ka pat sezonas strādniekiem lauksaimniecībā vēlamas svešvalodas zināšanas vismaz sarunvalodas līmenī. Citādi konkursu uz vietu izturēt un darbu dabūt var neizdoties – fermeris izvēlēsies to strādnieku, ar kuru ar pirkstiem nebūs jārādās…

Ita Cērmane