Dažs šorīt, izgājis uz ielas un pacēlis skatu augšup, kārtējo reizi ir neizpratnē: kāpēc pie ēkām karogi ar melnām lentām? Vēl daži paliks pie pārliecības, ka Latvijā sēru dienu un piemiņas dienu par daudz…

14.jūnijs Latvijas vēsturē iededzināts uz palikšanu. 1941.gada 14.jūnijā, tāpat kā 1949.gada 25.martā, lopu vagonos no Dzimtenes izveda tūkstošiem mūsu tautiešu. Netika šķirots – sievas un vīri spēka gados vai nevarīgi sirmgalvji un kusli mazuļi. Simtiem un tūkstošiem tika uzlikts nodevēja zīmogs.

Pildot tiešos darba pienākumus, esmu uzrunājusi neskaitāmus represētos. Tos, kuriem laimējās atgriezties, jo daudzi palika taigā vai sliežu malā un viņu kapa vietas pat nav zināmas… Un arī ikvienam no tiem, kam izdevās atgriezties, izsūtījums lielākā vai mazākā mērā izpostīja dzīvi.

Vissūrākie Sibīrijas gadi bija pieaugušajiem un bērniem kuri jau bija sasnieguši pusaudža vecumu. Sūrs darbs skarbos apstākļos. Astoņus, deviņus gadus veci puikas ar vēršu pajūgiem devās stepē pēc siena, ne vien veicot pārmēru smagu fizisku darbu, bet ik brīdi riskējot sastapties ar izbadējušos vilku baru…

Vieglāk izsūtījuma laiku pārdzīvoja mazākie bērni, kuriem vecāki centās sarūpēt labāko no iespējamā. Taču arī viņu vakariņas visbiežāk sastāvēja no plāceņiem, kuri cepti, miltiem piejaucot zāģu skaidas…

Sabojātas veselības un psiholoģiska trauma visam atlikušajam mūžam. Neskaitot to, ka pēc atgriešanās Latvijā savās mājās atgriezties vairs nevarēja – tās bija vai nu nograutas vai tajās izmitināti sveši ļaudis. Un pat savā dzimtajā pagastā atgriezties neļāva – tur ar nodevēja zīmogu apštempelētos uzskatīja par nevēlamiem…

Kādēļ cilāju šos jautājumus, ja pati neesmu tajā vecuma kategorijā, kurus skāra izsūtījums? Tādēļ, ka manā dzimtā Sibīrija cirta smagu robu – gan tēva, gan mātes tuvinieki ir represētie.

Mātei, kurai izvešanas laikā bija vien pieci gadiņi, Sibīrijas laiks bijis salīdzinoši saudzīgs, ja tā par izsūtījumu vispār var teikt. Toties tēvs, izsūtīšanas laikā būdams jau pusaudža vecumā, Sibīrijas sūrumu izdzīvoja pēc pilnas programmas…

Turklāt atgriezās no manējiem tikai maza, maza daļiņa… Vairums manu tuvinieku palika TUR… Un diemžēl pat kapa vieta viņiem nav zināma…

Taču visvairāk man žēl tā, ka ļoti maz zinu par notikušo. Bērnībā, kad brīvprātīgi obligāti bija jāsprauž pie krūts oktobrēna nozīmīte un jāsien ap kaklu pioniera kaklauts, manā ģimenē Sibīrijas temats bija tabu. Par to nerunāja. Tagad saprotu: saudzēja mani un aiztaupīja sāpes, uzplēšot brūces, paši sev…

Vienīgā, kura ik pa laikam izmeta pa teikumam saistībā ar izsūtījumu, bija tēva tante, kuras mūžu Sibīrija bija izpostījusi neatgriezeniski. Strādājot turienes fermā, kur dezinfekcijai tika izmantots dusts, viņa bija iedzīvojusies astmā, ar ko mocījās līdz sava mūža pēdējai stundai. Un arī savas personīgās dzīves viņai nebija – uzņēmusies rūpes par brāļu un māsu bāreņos palikušajām atvasēm, tēva tante tā arī savu ģimeni nenodibināja…

Tādēļ tiem, kuri šodien zūdījas par to, ka Latvijā pārlieku daudz sēru un piemiņas dienu, silti iesaku: novērtējiet to, kas mums šodien ir! Lai Dievs nedod piedzīvot to, ko nācās piedzīvot mūsu senčiem 1941.un 1949.gadā!

Savukārt tiem, kuru dzimtās vēl šobrīd šaisaulē kāds Sibīriju pārdzīvojušais, novēlu atrast laiku, lai viņu stāstus uzklausītu. Zinu, atvērt viņus sarunai nav viegli, jo atmiņas sāp. Taču tas noteikti ir tā vērts. Lai nav, kā man, kad nu nākas nožēlot: tik maz zinu…