Jāatgādina, ka olimpiādei Tokijā bija jānotiek jau pērnvasar, bet pandēmijas dēļ šis vērienīgais sporta forums tika pārcelts par vienu gadu, un šāds pavērsiens izraisīja neviennozīmīgu reakciju sportistu vidū. Daļa atlētu par šādu pārcelšanu nebija sajūsmā, savukārt tie, kas dziedēja savainojumus, nebija vajadzīgajā formā vai pārdzīvoja Covid-19 sekas, par šādu pavērsienu tikai priecājās.

Tomēr arī atliktās spēles noritēja ne bez kovida klātbūtnes un vairāku valstu delegāciju sastāvu ietekmēja pozitīvi testi. Par nožēlu, arī Latvijas džudists Jevgēņijs Borodavko bija saķēris vīrusu un līdz Tokijai nemaz netika. Žēl, jo trīskārtējam Eiropas čempionātu medaļniekam bija labas iespējas pacīnīties par uzvaru. Arī spēļu saimnieki, japāņi, cieta zaudējumus, jo tika uzcelti jauni stadioni ar lielu ietilpību, tomēr šādam pasākumam piemēroto drošības protokolu dēļ lielās arēnas palika tukšas.

Latvijas komandas startos prieka brīži mijās ar vilšanos. Tomēr man gribas teikt, ka pēc iepriekšējās olimpiādes Rio, kur sarūgtinājumu bija vairāk nekā gandarījuma mirkļu, šovasar varam teikt, ka pozitīvā bija krietni vairāk. Kaut vai tāpēc, ka tad mājās braucām bez godalgām, bet šogad varam būt lepni par zeltu, pat četrām medaļām, ja tīri matemātiski skatāmies, un bronzu.

Uzskatu, ka arī Latvijas sportistu vārdi vairāku disciplīnu olimpiskajos sešiniekos ir labs rādītājs. Un ja būtu nedaudz vairāk veiksmes un varēšanas, iespējams, medaļu skaitu varējām arī dubultot.

Turnīra gaitā pie panākumiem mūs pieradināja abi pludmales volejbola pāri, un duetu “koka medaļas” jeb 4. vieta gan vīru konkurencē, gan sieviešu sacensībās mazliet sarūgtināja. Tomēr uzskatu, ka pusfināla sasniegšana ir lielisks rezultāts gan Pļaviņam ar Toču, gan olimpisko spēļu debitantēm Graudiņai ar Kravčenoku.

Sāpīgāka bija abu mūsu tenisistu Anastasijas Sevastovas un Aļonas Ostapenko izstāšanās jau pirmajā kārtā gan vienspēlēs, gan dubultspēlēs.

Olimpiāde Tokijā parādīja, ka vairākos sporta veidos nopietni pieaugusi konkurence uz vietu trijniekā. Ķīnas un ASV dominance joprojām ir nemainīga, bet šogad ir lielāks to valstu skaits, kuru pārstāvji pirmo reizi kāpj uz pjedestāla vai arī konkurē tādos sporta veidos, kur iepriekš nebija pamanāmi.

Neviennozīmīgi jāvērtē arvien jaunu sporta veidu iekļaušana olimpiskajā saimē. Latvija var, protams, priecāties par to, ka 2008. gadā parādījās BMX, bet šogad debitēja 3×3 basketbols, tomēr

spēļu programma kļūst arvien pieblīvētāka un katru nākamo olimpiāžu rīkotājiem palielinās izmaksas, jo nepieciešamas jauna veida sporta būves.

Turklāt uzskatu, ka tā cieš klasisko sporta veidu disciplīnas, jo to skaits sarūk, kā arī tiek samazināts sportistu skaits, kuri var kvalificēties attiecīgajā disciplīnā.

Lai gan olimpiāde norisinājās bez īpašiem starpgadījumiem, manuprāt, savu darvas karoti tomēr iepilināja Baltkrievijas delegācija. Šķiet, ka dažu šīs valsts sporta funkcionāru darba metodes ir pārmantotas no valsts autoritatīvā līdera, tāpēc vēl vienai sportistei, uztraucoties par savu drošību, bija jālūdz politiskais patvērums ārzemēs.

Negribas vēl pāragri sapriecāties, bet spēlēs iztika bez dopinga skandāliem, kas ir sen nepieredzēts gadījums. Cerams, ka Starptautiskās Olimpiskās komitejas stingrā nostāja pret vairāku valstu sportistiem būs nesusi augļus.

Tagad, kad olimpiskā lāpa Japānā nodzisusi un stafetes kociņš nodots Parīzei, sāksies trīs gadu cikls līdz nākamajām vasaras spēlēm. Tas nozīmē, ka jau nākamgad notiks pirmās atlases sacensības, lai tām kvalificētos.

Savukārt jau pēc pusgada kvēlākie sporta līdzjutēji varēs atkal mainīt savu ierasto dzīves ritmu un divas nedēļas sekot līdzi 24. ziemas olimpiskajām spēlēm, kas 4. februārī sāksies Pekinā. Ar jaunām cerībām uz medaļām arī mūsu Latvijai.

Jānis Mandeiks, sporta līdzjutējs un olimpiāžu fans