Nav nekāds noslēpums, ka daudzām nevalstiskajām organizācijām projektu konkursos pieejamais finansējums ir teju vai vienīgā izdzīvošanas iespēja. Liepājnieku nevalstiskās organizācijas nav nekāds izņēmums. Vienlaikus jāatzīmē fakts, ka krīze ir atsaukusies arī uz projektu konkursu sfēru.

Finansējums tajā ir ļoti spēcīgi samazināts, līdz ar to esošajos konkursos pastāvošā konkurence ir īsta ”mežonīgā kapitālisma” paraugstunda. Nedaudz labākā situācijā ir tās organizācijas, kuru pārstāvji ir spējīgi uzrakstīt projektus kādā svešvalodā (parasti – angļu, taču katrs gadījums ir individuāls un ir arī tādi fondi, kuri atbalsta uz Krieviju orientētus projektus un pieņem projektu pieteikumus krievu valodā), jo tām nav jāpārtiek no trūcīgā Latvijas valsts projektu konkursa piedāvājuma, bet gan ir iespējas rakstīt projektus uzreiz Eiropas fondiem.

Eiropu un Krieviju šoreiz atstāsim malā. Taču Latvijā izsludinātajos projektu konkursos mēdz būt novērojamas dažādas dīvainības – laikam taču, kā jau Latvijā. Vairāki Liepājas nevalstisko organizāciju pārstāvji ir apkopojuši dažus dīvainību piemērus. Uzreiz piebildīsim, ka neviens no piemēriem neattiecas uz kādu vietēja mēroga projektu konkursu – Liepājas, bijušā rajona vai Kurzemes reģiona.

Viens no ”svaigākajiem” piemēriem ir šāds. Vasaras sākumā Tieslietu ministrija sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu izsludināja projektu konkursu par mūsdienās ļoti aktuālu tēmu ”Starpkultūru dialogs”. Viss it kā būtu labi, bet daži projektu nozares ugunskristības izgājuši cilvēki Liepājā domīgi šūpoja galvu un teica– aizdomīgs tas konkurss izskatās, šķiet, ka speciāli radīts, lai pie naudas tiktu kāds konkrēts adresāts (vai adresāti). Kāpēc? Nu, tāpēc, ka bija ļoti specifiski pieteikšanās nosacījumi, ļoti īss pieteikšanās un projekta realizācijas termiņš. Varētu pasmieties un teikt, ka šiem cilvēkiem aiz katra krūma vilks rādās, ja vien turpmākie notikumi neliktu aizdomāties par to, vai tik apgalvojumā par iepriekš paredzētajiem adresātiem nebūs bijusi sava daļa taisnības. Proti, Sabiedrības integrācijas fonda mājaslapā bija paziņots, ka ir zināmi konkursa rezultāti, bet informācijas par uzvarētājiem nebija (bet tas ir obligāts un parasti arī visu šāda veida institūciju ievērots nosacījums, ka projektu konkursa rezultāti ir publiski pieejami). Pa telefonu jautātas, Sabiedrības integrācijas fonda amatpersonas mēģināja skaidrot, ka finansēšanas līgumu slēgšanas procesā vēl viss var mainīties un tāpēc rezultātus publiskos tikai pēc līguma noslēgšanas. Piebildīsim, ka tā ir bezjēdzīga atruna – parasti visos projektu konkursos, ja kaut kas mainās līgumu slēgšanas procesā, tad teorētiski finansējumu ir izredzes saņemt arī ”aiz strīpas” palikušajiem, taču tas nav šķērslis publiskot konkursa rezultātus. Un vēl piebildīsim, ka rezultāti mājaslapā beigās tomēr parādījās – taču pēc uzstājīgām prasībām pa telefonu un elektroniskajā pastā, pēc atgādinājumiem par to, ka likums nosaka šādas publicitātes nepieciešamību.

Kāds cits cilvēks stāstīja, ka pieredze ar kādu Latvijas labdarības fondu vedina domāt, ka tur patiesībā notiek nevis ideju finansēšana, bet gan naudas atmazgāšana. Naudas atmazgāšana ir smags pārkāpums; šis fakts ir jāpārbauda tiesībsargājošām iestādēm un bez to atzinuma nevienu publiski šādā nodarījumā apvainot nedrīkst, tāpēc nevienu konkrēti vārdā neminēsim; taču runas par to, ka vairākas šādas iestādes Latvijā patiešām darbojas ar mērķi vienkāršāk novirzīt naudu ”pēc vajadzības”, nenoklust jau ilgāku laiku.

Konkrētais stāsts bija par to, ka šim fondam ticis iesniegts projekts par bērniem invalīdiem domātām aktivitātēm; projekts noraidīts un pēc laiciņa tā iesniedzēji uzzinājuši, ka atbalstu saņēmuši vairāki citi projekti, kuru idejas labdarības kontekstā izklausījušās nedaudz dīvaini (piemēram, starptautiskas burāšanas sacensības Latvija – Igaunija).

Labdarības fonds nav ne Latvijas valsts, Eiropas Savienības institūcija – tā ir privātu investoru dibināta iestāde, kura var samērā brīvi rīkoties ar līdzekļiem un lemt par savu atbalstu tai vai citai idejai. Un var jau gadīties, ka tie, kas gribēja naudu bērnu invalīdu aktivitātēm savu projektu bija sagatavojuši daudz neprofesionālāk nekā burāšanas kārotāji. Tomēr zinātāji stāsta – pat tad, ja šāds labdarības fonds izdara kaut ko tiešām vajadzīgu (piemēram, izremontē kādu skolu vai nopērk tai aprīkojumu) parasti pasūtījums šiem darbiem vai iepirkumiem tiek jau iepriekš zināmām kompānijām.

Vai tāpēc nerakstīt projektus? Rakstīt, protams. Tomēr arī projektu jomā ļoti bieži ir jāseko situācijai. Un par privātiem fondiem – jā, pirms ieguldīt neizbēgami lielo un apjomīgo darbu projekta sagatavošanā, ir vērts papūlēties iegūt pēc iespējas detalizētu informāciju par fondu. Lai apjomīgais darbs neizrādītos veltīgs.

Kristīne Jākabsone,
Nevalsts organizācijas ”Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja