Ir beidzis pastāvēt kultūras centrs “K@2”. Laikam mēs tur vairs neko nevaram darīt, vien atkārtot banālās frāzes par to, ka Liepājai tas ir zaudējums.

Bet tāds tas patiesi ir. Sakarā ar jautājumu par Eiropas Kultūras galvaspilsētu ir aktualizējies moments, kā Liepājas kultūras ikonu apzināšana. Tas ir, to momentu apzināšana, kas raksturo Liepāju, kā unikālu kultūrvidi. Un “K@2” neapšaubāmi bija viens no spilgtākajiem šādiem momentiem.

Savulaik esmu darbojusies šajā organizācijā – rīkojusi kinolektorijus. Tāpēc vairākus procesus kultūras centrā esmu redzējusi no iekšpuses. Un tāpēc, ka esmu iepazinusi gan to īpašo gaisotni, kas tur valdīja, gan tās ēnas puses, kas kultūras centra darbībai neapšaubāmi bija, gan arī to, ko šis kultūras centrs deva Liepājai. Man ir radušās pārdomas par “K@2” norietu, kas laikam tā arī paliks pilnīgs un galīgs – bez cerībām uz atdzīvināšanu.

Neviens no tiem, kas bija ar “K@2” vadītājiem Kristīni un Karlu tuvāk pazīstams, nenoliegs, ka kultūras centra sabrukumā savu lomu nospēlēja viņu personisko attiecību sabrukums. Tā ir, bet to apspriest publiskajā telpā būtu lieki. Tomēr domājams, ka tas nebūs pirmais gadījums cilvēces vēsturē, kad izjūk personiskas attiecības starp cilvēkiem, kas kopīgi dibinājuši kādu lietu. Ne jau vienmēr tas nes sev līdzi arī nodibinātā pasākuma sabrukumu. No tā izriet, ka šo momentu diez vai var uzskatīt par izšķirošo.

Esmu dzirdējusi arī baumas, ka Dome gribējusi kultūras centru no telpām “izsvēpēt”, lai tās padarītu pieejamas vienam vai otram uzņēmējam. Vai nu tā ir, vai tā nav, vai šīs informācijas avoti būtu uzticami vai apšaubāmi, tomēr komentēt baumas no profesionālās ētikas viedokļa ir pilnīgi nepieļaujami. Taču ir kāds cits ļoti būtisks moments.

Ja kāds tiešām gribēja “K@2” no tā rīcībā esošajām telpām dabūt ārā – lai kurš šis “kāds” būtu – tad daudzas lietas kultūras centra iekšienē uz šī ”kāda” dzirnavām lēja ūdeni. To nesaku, lai nomelnotu “K@2”, kam par daudzām lietām savā dzīvē esmu pateicīga un ko vienmēr uzskatīšu – kaut arī pagātnes formā – par salu ar īpašu auru Liepājas kultūrvidē. To saku tādēļ, ka man ir zināmas vēl citas kultūras organizācijas Liepājā, kam savulaik jau ir bijis aktuāls telpu saglabāšanas jautājums (jo šīs telpas ir tiešām iekārojamas) vai arī varbūt nākotnē tas tāds varētu kļūt. Proti, visiem grāmatvedības, finansu uzskaites, būvniecības, materiālo ieguldījumu jautājumiem, visiem līgumiem utt. ir tiešām jābūt punktuāli sakārtotiem. Es zinu, ka daudziem nepasaku neko jaunu. Bet tikpat daudziem tas tomēr kļūst par klupšanas akmeni. Tā diemžēl lielā mērā notika arī ar “K@2”. Mums bieži vien šķiet, ka mēs taču zinām, kā reālajā dzīvē ir, tas taču nekas, ka uz papīra viss nav vārds vārdā sarakstīts, nu kurš tad to nesapratīs! Diemžēl, gadīsies arī tā, ka nesapratīs – vai negribēs saprast. Izliksies nesaprotam un par argumentu izmantos to, ka viss nebūs vārds vārdā uzrakstīts uz papīra. Jā, mums apkārt ir daudz birokrātijas, pret to var un vajag cīnīties. Diemžēl, kad kaut ko darām, tad mums vienmēr ir jāpadomā, kā varētu būt tad, ja gadījumā kāds zem mums gribēs ”parakt”. Tas ir skumji, bet šāda varbūtība mums vienmēr jāņem vērā. Un vairāk jāņem vērā nevis tas, kā ir reālajā dzīvē, bet gan tas, kā tas no likuma viedokļa izskatīsies, ja kāds šo likuma viedokli gribēs pagriezt pret mums.

Tas ir cits stāsts, ka “K@2” tomēr Liepājai bija zināmā mērā neaizstājams un varbūt tomēr vajadzēja darīt kaut ko, lai tas nezustu. Karostā ir tik daudz unikālu objektu, bet viss ar katru gadu vairāk tuvojas pilnīgai iznīcībai. Ir atsevišķi entuziasti, piemēram, “Karostas Glābšanas biedrība”, kas mēģina realitātē kaut ko glābt, bet visiem šiem cilvēkiem jāstrādā vairāk vai mazāk uz entuziasma pamata. Entuziasms ir vajadzīgs, taču ikvienam darbam kaut kāda materiālā bāze arī ir vajadzīga. Dome tā kā gribēja, tā kā negribēja šo rajonu industrializēt, bet katrā ziņā Karosta, kā unikāla vēsturiska kultūrvide, Liepājai dotu vairāk. Varbūt, ka vēl nav par vēlu Karostas glābšanā reāli ieinteresētiem kultūras darbiniekiem, mēģināt vienoties, lai kaut ko darītu.

Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja