23. augustā trīs Baltijas valstis atzīmē Baltijas ceļa gadskārtu – 1989. gadā rokās sadevušies cilvēki no trim mazajām valstīm izveidoja dzīvu ķēdi ap 600 km garumā, savienojot trīs galvaspilsētas: Rīgu, Viļņu un Tallinu. Tā bija simboliska akcija, centieni pievērst pasaules uzmanību šo valstu vēlmei pēc neatkarības atjaunošanas.

Arī datums bija izvēlēts simbolisks – togad apritēja 50 gadu kopš tā dēvētā Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas, kura slepenie papildprotokoli sankcionēja faktisku Austrumeiropas sadalīšanu starp lielvalstīm: PSRS un Vāciju.

Kādas pārdomas nāk prātā šīs jubilejas sakarībā? Tā kā negribas pārmalt nodeldētās frāzes par neatkarības ideālu sabrukumu un ekonomikas problēmām, tad parunāsim mazliet par citām lietām, kas arī ir nesaraujami saistītas ar šiem notikumiem, taču par kurām parasti runā maz, bet visbiežāk – nemaz.

Vissāpīgākā lieta, par ko man jādomā tad, kad kalendārs atkal rāda šo datumu tuvošanos, ir… Nu, es to nosauktu tā – Rietumeiropas liekulība. Tā es to saucu un tieši tā arī par to domāju.
Katru gadu Maskavā 9. maijā notiek grandiozi pasākumi, veltīti uzvarai pār fašismu. Es zinu, ka Latvijā tos uztver gandrīz vai naidīgi – allaž parādās publikācijas un komentāri, pilni sarkasma, rupjību, neizpratnes utt. Taču ne jau Kremļa pasākumu aizstāvība ir mans nolūks. Vēlos piebilst to, ka visiem taču ir zināms – tie nav tikai Kremļa pasākumi vien. Tajos piedalās daudzu pasaules valstu ievērojami politiķi un apaļās gadskārtās arī Eiropas lielāko valstu un ASV augstākās amatpersonas. Un parasti viss izvēršas par impozantu pasākumu fašisma sagrāves svinēšanai.

Lai būtu tā – arī fašistiskā režīma aizstāvēšana nav mans nolūks, nekādā gadījumā. Manai ģimenei ir baltvācu saknes un es zinu, ka vislielāko ļaunumu fašisms nodarīja, pirmkārt, jau Vācijai pašai. Tomēr vēstures avoti ir nepielūdzami un tie vēstī par to, ka šie ”uzvaras pār fašismu” svinētāji uzvedās pavisam citādi un bija pret šo fašismu gluži iecietīgi, kamēr tas tiešā veidā neapdraudēja viņus pašus.
Te, protams, nav vieta, kur pārstāstīt daudzo un dažādo vēstures grāmatu saturu – to katrs var izlasīt pats. Un katrs var izlasīt pats, ka vēsturē, runājot par Otro pasaules karu, pastāv jēdziens ”dīvainais karš”. Ar ”dīvaino karu” ir domāta Polijas sabiedroto – Anglijas un Francijas – uzvedība pašā šī kara sākumā, kad Vācija iebruka Polijā (inscenējot poļu ”agresiju” – cik pazīstams scenārijs, vai ne?), bet Padomju Savienība jau pēc dažām nedēļām apsveica Vāciju ar ”vācu vērmahta spožo uzvaru”.

Formāli gan Anglija, Francija, Austrālija un Jaunzēlande pieteica Vācijai karu tikpat kā nekavējoties, bet praktiski nekas netika darīts, lai Polijai palīdzētu. No tā jāsecina – ja nebūtu apdraudētas pašu šo Eiropas lielvalstu intereses, kas zina, kā vēl būtu veidojusies Eiropas vēsture…

Kādā sakarībā tas viss ir ar 23. augustu? Tādā, ka Latvijas vēsturi un daudzu cilvēku traģisko likteni izšķīra tie paši notikumi. Lielvalstu intereses, kurām citas lielvalstis ir netaisījās likt šķēršļus. Un arī mūsdienās, lai gan (vismaz Eiropā) asiņu, par laimi, tiek liets krietni mazāk, bet joprojām darbojas tas pats princips – lielvalstu interešu aizstāvība par katru cenu. Un šajās dzirnās joprojām tiek malta arī mazā Latvijas valsts. Un skumjākais, ka daudzi nopietni tic, ka Rietumeiropā mums esot ”draugi un sabiedrotie”.

Jā, par draugiem un sabiedrotajiem. Vēl šajā pašā gadā kādā no centrālajiem portāliem izteicās kāds eksperts – sabiedriski politisko notikumu komentētājs. Viņa vārdu esmu piemirsusi, bet viņa viedokli aizmirst nebija iespējams (turklāt pavisam noteikti viņš nebija ne Krievijas, ne krievvalodīgās sabiedrības daļas pārstāvis). Un tas bija aptuveni tāds – nekāds NATO, nedz ANO jūs (t. i., mūs) neglābs; ja kādreiz Krievija šeit atkal sadomātu iebraukt ar tankiem, tāda rietumvalsts neatrastos, kas kaut kādas Latvijas dēļ naidotos ar Krieviju.

Bet varbūt nevajag jubilejās domāt par neiepriecinošo? Varbūt vajag pacensties tomēr atsaukt atmiņā to dienu pacilāto gaisotni? Tad atliek tikai novēlēt – lai toreizējie ideāli atkal reiz atdzimtu no pelniem un nepazustu mokošo problēmu gūzmā.

Kristīne Jākabsone,
Nevalsts organizācijas “Libavas Filma” valdes prieksšēdētāja