Secinājām, ka pietiekami labi iet ar vietēja līmeņa, lokāla mēroga katastrofu pārvaldīšanu vienā pašvaldībā vai dažu pašvaldību sadarbības teritorijā, kur iesaistītas viena divas nozares.

Plūdiem esam gatavāki nekā karam vai citām katastrofām, ar ko neesam pazīstami un, cerams, arī nebūsim. Skatoties Jēkabpils civilās aizsardzības plānu, redzējām, ka tas ir labi nostrādāts, ir izdarīti priekšdarbi, lai zinātu, kā rīkoties apdraudējuma situācijā.

Taču tā nav visās pašvaldībās. Ir pat tā, ka plūdu risks pastāv, bet civilās aizsardzības plānā rīcība nemaz nav paredzēta. Citi savos plānos pārraksta valsts plānu, aizpildot papīru, bet, saskaroties ar plūdiem, tas neko nepalīdzēs. Svarīgi paredzēt konkrētai teritorijai un infrastruktūrai specifiskus pasākumus, rēķinoties ar esošajiem resursiem.

Ja Jēkabpils vietā būtu bijis kāds cits, mēs, iespējams, saskartos ar pavisam atšķirīgu un sarežģītāku situāciju, jo pašvaldībai, saskaroties ar plūdiem, būtu jāimprovizē, jārada no jauna sadarbības modelis.

Lielākais izaicinājums –

nav izveidots krīžu vadības institucionālais modelis, kas varētu nodrošināt tādu katastrofu pārvaldību, kas skar visu valsti.

To spilgti redzējām Covid-19 pandēmijas pārvaldības laikā, kad nebija izveidota sistēma, skaidrs institūciju atbildības sadalījums, kurš šo krīzi varētu vadīt un kas kuram jādara.

Esot krīzē, nācās veidot paralēlu sistēmu ar dažādām darba grupām, un visu pandēmijas laiku turpinājās piemērotākā krīzes vadības modeļa meklējumi. VK ieteikums ir veidot augsta līmeņa krīžu vadības centru maksimāli tuvu Ministru prezidentam.

Uz valsts un pašvaldību civilās aizsardzības plāniem skatījāmies kā uz dokumentiem, kam būtu jābūt noderīgiem, gatavojoties krīzēm un pārvarot tās, jāsniedz praktisks pienesums, saskaroties ar apdraudējuma situāciju.

Diemžēl nācās secināt, ka

gan valsts, gan pašvaldību līmenī nereti plāni ir pārlieku vispārīgi, nav skaidrs atbildības sadalījums, kā arī termiņi ir daudzu gadu nogriežņos, netiek uzraudzīta izpilde.

Vislabākie plāni neko mums nedos, ja pirmoreiz tos paņemsim rokās, kad sāksies krīze. Vajag regulāras valsts, reģionālā un vietējā līmeņa civilās aizsardzības mācības, trenējoties iespējamām apdraudējuma situācijām. Tas jādara miera laikos, jo krīze jebkurā gadījumā ieviesīs korekcijas un būs daudzi nezināmie.

Civilās aizsardzības jomā mācību pašlaik ir ārkārtīgi maz, cilvēki nav atbilstoši sagatavoti krīzes vadībai.

Kristīne Jaunzeme, VK padomes locekle